Pāvests Alžīrijas katoļiem: lūgšana ir vienotības, cilvēcības un spēka avots
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētā tēva vizīte Alžīrijā turpinājās ar aizkustinošu tikšanos 13. aprīļa vakarā ar vietējo ticīgo kopienu Āfrikas Dievmātes bazilikā. Šis majestātiskais dievnams, kas uzcelts uz klints virs pilsētas, kļuva par lūgšanu un dialoga vietu.
Pirms ieiešanas bazilikā pāvestu sveica bērni, pasniedzot viņam ziedus. Viņu pavadīja Alžīras arhibīskaps Žans Pols Vesko un bazilikas rektors tēvs Peters Klavers Kogs, kurš pasniedza apustuļa Pētera pēctecim krustu un svētīto ūdeni.
Uzrunājot klātesošos, Leons XIV atzīmēja, ka Baznīcai Alžīrijā ir senas saknes, kas meklējamas svētā Augustīna un viņa mātes, svētās Monikas, laikā. Pāvests pieminēja mūsdienu ticības lieciniekus – 19 mocekļus, kuru vidū bija mūks un ārsts Lūkass no Tibirīnas, kurš briesmu brīdī atteicās pamest savus pacientus. “Viņu asinis ir dzīva sēkla, kas vienmēr nesīs augļus,” uzsvēra Svētais tēvs. Viņš izcēla trīs galvenos kristīgās dzīves aspektus: lūgšanu, žēlsirdību un centienus miera un vienotības labā.
Lūgšana ir vajadzīga mums visiem – atgādināja pāvests.
“Lūgšana vieno un padara mūs cilvēcīgus, tā stiprina un šķīstī sirdi, un Baznīca Alžīrijā, pateicoties lūgšanai, sēj ap sevi cilvēcību, vienotību, spēku un šķīstību, sasniedzot vietas un kontekstus, ko pazīst tikai Kungs”.
Pāvests pateicās par liecībām, kas izskanēja dievnamā. Māsa Bernadete pastāstīja par palīdzību bērniem ar īpašām vajadzībām, savukārt musulmaniete Monija un studente Rakela dalījās pieredzē par līdzāspastāvēšanu brālībā. Māsas Bernadetes liecībā Svētais tēvs saskatīja “žēlsirdības un kalpošanas vērtību ne tikai kā atbalstu trauslākajiem, bet jo īpaši kā žēlastības vietu, kur ikviens, kurš ļaujas iesaistīties, aug un kļūst bagātāks”.
Runājot par centieniem pēc miera un vienotības, pāvests teica: “Pasaulē, kur šķelšanās un kari sēj sāpes un nāvi starp tautām, kopienās un pat ģimenēs, jūsu dzīve vienotībā un mierā ir dižena zīme. Būdami vienoti, jūs izplatāt brālību, iedvesmojot apkārtējos tiekties pēc kopības un samierināšanās; šis vēstījums ir jo īpaši spēcīgs un skaidrs, jo tiek apliecināts vienkāršībā un pazemībā.” Leons XIV norādīja, ka bazilika simbolizē Baznīcu, kas celta no “dzīvajiem akmeņiem”, kur pie Dievmātes satiekas kristieši un musulmaņi.
Īpašu uzmanību Leons XIV pievērsa tuksneša metaforai, jo tuksnesis aizņem lielu daļu Alžīrijas. Viņš atgādināja, ka tuksnesī nav iespējams izdzīvot vienatnē: skarbā daba māca cilvēkiem, cik ļoti viņi ir vajadzīgi viens otram un Dievam. Pāvests uzsvēra, ka sava trausluma atzīšana atver sirdis savstarpējam atbalstam un samierināšanai, ko nevar garantēt neviena cilvēciskā vara.
Noslēdzot tikšanos, Romas bīskaps aizdedza sveci svētās Monikas kapelā un lūdzās pie Vidusjūrā bojāgājušo piemiņai veltītā pieminekļa. Pirms doties kājām uz apustulisko nunciatūru, lai tiktos ar Alžīrijas bīskapiem, Svētais tēvs deva visiem klātesošajiem savu svētību, aicinot palikt par pasaulei atvērtu kopienu, kas ir uzticīga miera derībai.
