Pāvesta Leona XIV Lieldienu vēstījums "Urbi et Orbi"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Priecīgas Lieldienas! Nesiet visiem Jēzus, kurš ir augšāmcēlies un ir klātesošs mūsu vidū, prieku!” – vēlēja pāvests itāļu, franču, angļu, vācu, spāņu un portugāļu valodā. Leons XIV ar līdzīgiem vārdiem sveica ticīgos Kristus Augšāmcelšanās svētkos arī poļu, arābu, ķīniešu un latīņu valodā. Pirms tam viņš nolasīja Lieldienu vēstījumu “Pilsētai un pasaulei”, kurā uzsvēra, ka “Kristus augšāmcelšanās ir jaunās cilvēces sākums, tā ir ieiešana patiesajā apsolītajā zemē, kur valda taisnīgums, brīvība, miers, kur visi atzīst viens otru par brāļiem un māsām, viena Tēva bērniem, kurš ir Mīlestība, Dzīvība, Gaisma.” Romas bīskaps aicināja visus šajā svētku dienā atmetst “jebkādu vēlmi pēc strīdiem, dominēšanas un varas”, un lūgt Kungu, “lai Viņš dāvā pasaulei savu mieru”. Krāšņie ziedi, ar ko bija rotāts Svētā Pētera laukums, jau četrdesmito gadu tika dāvināti no Holandes.
Lieldienu vēstījuma “Urbi et Orbi” pilnais teksts:
«Brāļi un māsas,
Kristus ir augšāmcēlies! Priecīgas Lieldienas!
Gadsimtiem ilgi Baznīca ar gavilēm izdzied notikumu, kas ir tās ticības izcelsme un pamats: «Dzīvības Kungs bija miris / bet tagad, dzīvs, Viņš triumfē. / Jā, mēs esam par to pārliecināti: / Kristus patiesi ir augšāmcēlies. / Tu, uzvarošais Ķēniņ, / apžēlojies par mums» (Lieldienu sekvence).
Lieldienas ir uzvara: dzīvības uzvara pār nāvi, gaismas pār tumsu, mīlestības pār naidu. Tā ir uzvara, kas iegūta par ļoti dārgu cenu: Kristum, dzīvā Dieva Dēlam (sal. Mt 16,16), bija jāmirst, un jāmirst pie krusta pēc tam, kad Viņš bija netaisnīgi notiesāts, izsmiets un spīdzināts, un izlējis visas savas asinis. Kā patiess upura Jērs Viņš uzņēmās uz sevis pasaules grēku (sal. Jņ 1,29; 1 Pēt 1,18-19) un tādējādi atbrīvoja mūs visus, un līdz ar mums arī visu radību, no ļaunuma kundzības.
Bet kā Jēzus uzvarēja? Kas ir tas spēks, ar ko Viņš reizi par visām reizēm sakāva seno Pretinieku, šīs pasaules valdnieku (sal. Jņ 12,31)? Kāds ir tas spēks, ar ko Viņš augšāmcēlās no miroņiem, neatgriežoties iepriekšējā dzīvē, bet ieejot mūžīgajā dzīvībā un tādējādi savā miesā atverot pāreju no šīs pasaules pie Tēva?
Šis spēks, šī jauda ir pats Dievs – Mīlestība, kas rada un dzemdina, Mīlestība, kas ir uzticīga līdz galam, Mīlestība, kas piedod un atpestī.
Kristus, mūsu «uzvarošais Ķēniņš», izcīnīja un uzvarēja savu kauju ar paļāvīgu atdošanos Tēva gribai, Viņa pestīšanas plānam (sal. Mt 26,42). Tādējādi Viņš līdz galam nogāja dialoga ceļu, nevis vārdos, bet darbos: lai atrastu mūs, pazudušos, Viņš tapa miesa; lai atbrīvotu mūs, vergus, Viņš tapa par vergu; lai dotu dzīvību mums, mirstīgajiem, Viņš ļāva sevi nonāvēt pie krusta.
Spēks, ar kuru Kristus augšāmcēlās, ir pilnīgi nevardarbīgs. Tas ir līdzīgs kviešu graudam, kas, zemē satrūdējis, aug, laužas cauri zemes piciņām, dīgst un kļūst par zeltainu vārpu. Tas ir vēl līdzīgāks cilvēka sirdij, kura, aizvainojuma ievainota, noraida atriebības instinktu un, līdzcietības pilna, lūdzas par to, kurš to ir aizvainojis.
Brāļi un māsas, tas ir patiesais spēks, kas nes mieru cilvēcei, jo tas rada cieņpilnas attiecības visos līmeņos: cilvēku, ģimeņu, sociālo grupu, tautu starpā. Tas netiecas pēc personīgām interesēm, bet pēc kopējā labuma; tas nevēlas uzspiest savu plānu, bet gan dot ieguldījumu tā izstrādē un īstenošanā kopā ar citiem.
Jā, Kristus augšāmcelšanās ir jaunās cilvēces sākums, tā ir ieiešana patiesajā apsolītajā zemē, kur valda taisnīgums, brīvība, miers, kur visi atzīst viens otru par brāļiem un māsām, viena Tēva bērniem, kurš ir Mīlestība, Dzīvība, Gaisma.
Brāļi un māsas, ar savu augšāmcelšanos Kungs mūs vēl spēcīgāk nostāda mūsu brīvības drāmas priekšā. Tukšā kapa priekšā mēs varam piepildīties ar cerību un apbrīnu kā mācekļi, vai arī ar bailēm kā sargi un farizeji, kuri bija spiesti ķerties pie meliem un viltus, lai tikai nebūtu jāatzīst, ka Tas, kurš tika notiesāts, patiesi ir augšāmcēlies (sal. Mt 28,11-15)!
Lieldienu gaismā ļausim Kristum mūs pārsteigt! Ļausim Viņa bezgalīgajai mīlestībai pret mums pārveidot mūsu sirdis! Lai tie, kam rokās ir ieroči, tos noliek! Lai tie, kam ir vara izraisīt karus, izvēlas mieru! Ne mieru, kas panākts ar spēku, bet ar dialogu! Ne ar vēlmi valdīt pār otru, bet ar vēlmi viņu satikt!
Mēs sākam pierast pie vardarbības, mēs samierināmies ar to un kļūstam vienaldzīgi. Vienaldzīgi pret tūkstošiem cilvēku nāvi. Vienaldzīgi pret naida un šķelšanās sekām, ko sēj konflikti. Vienaldzīgi pret ekonomiskajām un sociālajām sekām, ko tie rada un ko mēs visi izjūtam. Pieaug arvien izteiktāka "vienaldzības globalizācija", lietojot pāvestam Franciskam dārgo izteicienu, kurš pirms gada no šīs lodžijas teica pasaulei savus pēdējos vārdus, atgādinot mums: «Cik daudz gribas sēt nāvi mēs ik dienas redzam tik daudzos konfliktos, kas skar dažādas pasaules malas!» (Vēstījums Urbi et Orbi, 2025. gada 20. aprīlis).
Kristus krusts mums vienmēr atgādina par ciešanām un sāpēm, kas pavada nāvi, un par mokām, ko tā sagādā. Mēs visi baidāmies no nāves, un baiļu dēļ mēs novēršamies, mēs labāk izvēlamies neskatīties. Mēs nevaram turpināt būt vienaldzīgi! Un mēs nevaram samierināties ar ļaunumu! Svētais Augustīns māca: «Ja tu bīsties nāves, mīli augšāmcelšanos!» (Sermo 124, 4). Mīlēsim arī mēs augšāmcelšanos, kas mums atgādina, ka ļaunumam nepieder pēdējais vārds, jo Augšāmcēlušais to ir uzvarējis.
Viņš izgāja cauri nāvei, lai dāvātu mums dzīvību un mieru: «Mieru Es jums atstāju, savu mieru es jums dodu; ne tā, kā pasaule dod, es jums dodu» (Jņ 14, 27). Miers, ko Jēzus mums sniedz, nav tikai tāds, kas apklusina ieročus, bet tāds, kas skar un maina ikviena mūsu sirdi! Atgriezīsimies pie Kristus miera! Liksim atskanēt miera saucienam, kas izplūst no sirds! Tādēļ aicinu visus pievienoties man lūgšanu vigīlijā par mieru, ko svinēsim šeit, Svētā Pētera bazilikā, nākamajā sestdienā, 11. aprīlī.
Šajā svētku dienā atmetīsim jebkādu vēlmi pēc strīdiem, dominēšanas un varas, un lūgsim Kungu, lai Viņš dāvā savu mieru pasaulei, kuru plosa kari un iezīmē naids un vienaldzība, kas liek mums justies bezspēcīgiem ļaunuma priekšā. Kungam mēs uzticam visas sirdis, kas cieš un gaida patieso mieru, ko spēj dot tikai Viņš. Paļausimies uz Viņu un atvērsim Viņam savu sirdi! Tikai Viņš visu dara jaunu (sal. Atkl 21,5)!
Priecīgas Lieldienas!»
