Kristus palīdz pārvarēt vecās šķelšanās, lai dzīvinātu nākotnes cerību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Apustuliskā ceļojuma pa Āfriku trešā posma sākumā Romas bīskaps pauda dziļu pateicību Dievam par iespēju svinēt Euharistiju kopā ar Angolas ticīgajiem. Viņš pateicās šīs zemes iedzīvotājiem par viņa sirsnīgo uzņemšanu un, atsaucoties uz Lieldienu trešās svētdienas Evaņģēlija lasījumu, aicināja visus palikt uzticīgiem Baznīcas mācībai, uzticēties saviem garīgajiem ganiem un dzīvot ar cieši pievērstu skatienu Jēzum, kurš īpaši atklājas savā Vārdā un Euharistijā. Tādā veidā mēs piedzīvojam, ka augšāmcēlušais Kungs soļo mums līdzās, un mēs, būdami ar Viņu vienoti, varam uzvarēt nāves spēkus, kas mūs ielenc, un dzīvot kā augšāmceltie.
Emmausas mācekļi, pieredzējuši Jēzus nāvi, ir vīlušies un dodas prom no Jeruzalemes. Leons XIV savā homīlijā uzsvēra, ka viņu sarunas ceļā atspoguļo nepieciešamību izrunāt sāpes, taču vienlaikus brīdināja par risku palikt “ieslodzītiem ciešanās” un noslēgtiem cerībai.
Svētais tēvs stāstu par mācekļiem saistīja ar Angolas vēsturi. Viņš raksturoja Angolu kā “skaistu, bet ievainotu zemi”, kas alkst pēc miera, brālības un cerības. Leons XIV atgādināja par ilgo pilsoņu karu, kas atstājis ienaida, šķelšanās un nabadzības pēdas. Viņš uzsvēra, ka, pārāk ilgi dzīvojot sāpju pilnā situācijā, pastāv risks – līdzīgi kā Emmausas mācekļiem – zaudēt cerību un palikt “mazdūšības paralizētiem”. Turpinājumā pāvests teica:
“Dārgie, Kunga Labā vēsts mums arī šodien ir tieši šī: Viņš ir dzīvs, Viņš ir augšāmcēlies un iet mums blakus, kamēr mēs mērojam ciešanu un rūgtuma pilno ceļu, atvērdams mūsu acis, lai mēs spētu atpazīt Viņa darbu, un dāvādams mums žēlastību sākt no jauna un veidot nākotni.”
Leons XIV norādīja, ka tādā veidā arī mums un angoliešiem tiek iezīmēts ceļš, lai varētu sākt no jauna: no vienas puses, runa ir par to, ka Kungs mūs pavada un izrāda savu līdzjūtību, no otras – uzliek zināmu pienākumu. Kunga klātbūtni mēs piedzīvojam jo īpaši tad, kad lūdzamies, klausāmies Viņa Vārdu, kas liek mūsu sirdīm degt, un sevišķi – Euharistijas svinēšanā. Tieši tur mēs satiekam Dievu – uzsvēra pāvests, piebilstot: “Tādēļ vienmēr ir jābūt modriem pret tām tradicionālās reliģiozitātes formām, kas, lai gan neapšaubāmi pieder pie jūsu kultūras saknēm, tajā pašā laikā riskē sajaukt kopā maģiskus un māņticīgus elementus, kas garīgajā ceļā nenāk par labu.” Šajā kontekstā viņš aicināja ticīgos palikt uzticīgiem Baznīcas mācībai, uzticēties saviem garīgajiem ganiem un dzīvot ar cieši pievērstu skatienu Jēzum. Pāvests atgādināja, ka Angolai ir vajadzīgi tādi bīskapi, priesteri, misionāri, konsekrētie ļaudis un laji, kuri ar visu sirdi, pilni mīlestības, veltī savu dzīvi citu labā, veicina brālību un mieru, ir līdzjūtīgi un solidāri.
“Ar augšāmcēlušā Kristus žēlastību mēs varam kļūt par šo lauzto maizi, kas izmaina realitāti,” viņš sacīja. “Un tāpat kā Euharistija mums atgādina, ka esam viena miesa un viens gars, vienoti ar vienīgo Kungu, arī mēs varam un vēlamies veidot valsti, kurā uz visiem laikiem tiktu pārvarētas vecās šķelšanās, kur izzustu naids un vardarbība, un kur korupcijas brūci dziedētu jauna taisnīguma un dalīšanās kultūra. Tikai tā būs iespējama cerības pilna nākotne, jo īpaši daudzajiem jauniešiem, kuri to ir zaudējuši.”
Noslēdzot homīliju, Leons XIV uzsvēra, ka šodien ir nepieciešams raudzīties nākotnē ar cerību un veicināt nākotnes cerību. “Nebīstieties to darīt!” viņš mudināja, norādot, ka Jēzus Kristus iedrošina “būt par Viņa augšāmcelšanās lieciniekiem un jaunas cilvēces, jaunas sabiedrības galvenajiem varoņiem”.
