Leons XIV: Dieva mīlestības spēks var izkliedēt naidu un salauzt vareno cietsirdību

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Sākoties liturģijas svinībām, Svētā Pētera bazilika grima tumsā. Šajā vakarā, kā parasti, tika svētīta uguns un aizdegta Lieldienu svece. Nesot to pretī altārim un trešo reizi dziedot vārdus “Lumen Christi” (Kristus gaisma), dievnamā iedegās spoža gaisma, tādējādi simbolizējot gaismas uzvaru pār tumsu, pāreju no nāves uz dzīvību. Šī gaisma ir pats Kristus, augšāmcēlies Kristus, kurš uzvarēja grēka un nāves tumsu.

Dievkalpojuma laikā pāvests 10 katehumēniem piešķīra Kristības sakramentu. Pieci no viņiem bija no Romas diecēzes, viens no Korejas, divi no Lielbritānijas un divi no Portugāles. Šo lielo notikumu Svētais tēvs pieminēja arī savā homīlijā sakot: “Pēc ilgā katehumenāta ceļa viņi [katehumēni] šodien atdzimst Kristū, lai kļūtu par jaunām radībām, par Evaņģēlija lieciniekiem.”

Publicējam pāvesta homīlijas pilno tekstu (tulkoja pr. Toms Priedoliņš):

«Šīs nakts svētais noslēpums […] izkliedē naidu, salauž vareno cietsirdību, veicina saskaņu un mieru» (Lieldienu slavinājums).

Ar šiem vārdiem, dārgie brāļi un māsas, diakons šo svinību sākumā cildināja augšāmceltā Kristus gaismu, ko simbolizē Lieldienu svece. No šīs vienīgās sveces mēs visi aizdedzām savas sveces, un katrs, nesot liesmiņu, kas ņemta no tās pašas uguns, esam apgaismojuši šo lielo baziliku. Tā ir Lieldienu gaismas zīme, kas mūs vieno Baznīcā tāpat kā lampas pasaulē. Uz diakona pasludinājumu mēs atbildējām “āmen”, apliecinot savu apņemšanos pieņemt šo misiju, un drīz mēs atkārtosim savu “jā”, atjaunojot Kristības solījumus.

Šī, mīļotie, ir gaismas pilna vigīlija, visvecākā kristīgās tradīcijas vigīlija, saukta par “visu vigīliju māti”. Tajā mēs no jauna piedzīvojam piemiņu par Dzīvības Kunga uzvaru pār nāvi un elli. To mēs svinam pēc tam, kad iepriekšējās dienās, kā vienās lielās svinībās, esam izgājuši cauri Dieva ciešanu noslēpumiem, kas mūsu dēļ ir kļuvis «ciešanu vīrs» (Is 53,3), «nicināts un cilvēku atmests» (turpat), mocīts un krustā sists.

Vai ir lielāka mīlestība? Vai ir pilnīgāka dāvana? Augšāmceltais ir tas pats Visuma Radītājs, kurš, kā pasaules sākumā no nekā mums deva esamību, tā arī uz krusta, lai parādītu savu bezgalīgo mīlestību, mums dāvāja dzīvību.

To mums atgādināja pirmais lasījums ar radīšanas stāstu. Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi (sal. Rad 1,1), izveidojot no haosa kosmosu, no nekārtības harmoniju, un uzticot mums, kas esam radīti pēc Viņa attēla un līdzības, uzdevumu būt par sargiem. Un arī tad, kad cilvēks ar grēku neatbildēja šim plānam, Kungs viņu neatstāja, bet vēl pārsteidzošākā veidā – caur piedošanu – atklāja savu žēlsirdīgo vaigu.

“Tātad šīs nakts svētais noslēpums sakņojas arī tur, kur norisinājās pirmais cilvēces sabrukums, un tas stiepjas cauri gadsimtiem kā izlīguma un žēlastības ceļš.

Šajā ceļā liturģija mums piedāvā dažus posmus caur svētajiem tekstiem, kurus mēs dzirdējām. Tie mums atgādināja, kā Dievs apturēja Ābrahāma roku, kas bija gatavs upurēt savu dēlu Īzāku, lai parādītu, ka Viņš nevēlas mūsu nāvi, bet gan to, lai mēs veltītu sevi kļūt Viņa rokās par dzīviem locekļiem izglābto pēcnācēju dzimtā (sal. Rad 22,11–12.15–18).

Tāpat Raksti mūs aicināja pārdomāt, kā Kungs atbrīvoja izraēliešus no Ēģiptes verdzības, padarot jūru, kas bija nāves vieta un nepārvarams šķērslis, par sākumu un ieeju jaunā un brīvā dzīvē. Un tas pats vēstījums atskanēja kā atbalss praviešu vārdos, kuros mēs dzirdējām par Kungu kā Līgavaini, kas aicina un pulcina (sal. Is 54,5–7), kā avotu, kas veldzē, kā ūdeni, kas dara auglīgu (sal. Is 55,1.10), kā gaismu, kas rāda miera ceļu (sal. Bar 3,14), kā Garu, kas pārveido un atjauno sirdi (Ez 36,26).

Visos šajos pestīšanas vēstures brīžos mēs redzējām, kā Dievs uz nocietināšanos grēkā, kas šķeļ un nogalina, atbild ar mīlestības spēku, kas vieno un atgriež dzīvību. Mēs tos atcerējāmies, savijot stāstījumu kopā ar psalmiem un lūgšanām, lai Lieldienās sev atgādinātu, ka «kopā ar Kristu apbedīti nāvē […] arī mēs varam dzīvot jaunu dzīvi […] miruši grēkam, bet dzīvi Dievam Kristū Jēzū» (Rom 6,4–11), Kristībā veltīti Tēva mīlestībai, vienoti svēto sadraudzībā, ar žēlastību kļuvuši par dzīviem akmeņiem Viņa valstības celšanai (sal. 1 Pēt 2,4–5).

Šajā gaismā mēs lasām Augšāmcelšanās stāstu, ko dzirdējām no Mateja evaņģēlija. Lieldienu rītā sievietes, pārvarot sāpes un bailes, devās ceļā. Viņas gribēja iet pie Jēzus kapa. Viņas gaidīja, ka to atradīs aizzīmogotu, ar lielu akmeni pie ieejas un sargus, kas to apsargā. Tas ir grēks: ļoti smaga barjera, kas mūs noslēdz un šķir no Dieva, cenšoties mūsos nogalināt Viņa cerības vārdus. Bet Marija Magdalēna un otra Marija neļāvās bailēm. Viņas devās pie kapa un, pateicoties savai ticībai un mīlestībai, kļuva par pirmajām Augšāmcelšanās lieciniecēm. Zemestrīcē un eņģelī, kas sēdēja uz novelta akmens, viņas ieraudzīja Dieva mīlestības spēku, kas ir stiprāks par jebkuru ļaunuma spēku, spējīgs “izkliedēt naidu” un “salauzt vareno cietsirdību”. Cilvēks var nogalināt miesu, bet Dieva, kas ir mīlestība, dzīvība ir mūžīga – tā pārsniedz nāvi, un neviens kaps to nespēj ieslodzīt. Tā Krustā sistais valdīja no krusta, eņģelis apsēdās uz akmens, un Jēzus viņām parādījās dzīvs, sacīdams: «Esiet sveicinātas!» (Mt 28,9).

“Šis, mīļotie, šodien ir arī mūsu vēstījums pasaulei, tikšanās, par kuru mēs vēlamies liecināt ar ticības vārdiem un mīlestības darbiem, ar savu dzīvi dziedot “Alleluja”, ko mēs pasludinām ar lūpām (sal. sv. Augustīns, Sermo 256, 1). Tāpat kā sievietes, kas skrēja pavēstīt brāļiem, arī mēs šonakt vēlamies doties no šīs bazilikas, lai visiem nestu labo vēsti, ka Jēzus ir augšāmcēlies un ka ar Viņa spēku, augšāmcēlušies kopā ar Viņu, arī mēs varam radīt jaunu pasauli – miera un vienotības pasauli, kā «daudzi cilvēki un vienlaikus […] viens cilvēks, jo, kaut arī kristiešu ir daudz, Kristus ir viens» (sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 127,3).

Šai misijai sevi velta brāļi un māsas, kuri šeit ir klātesoši un nāk no dažādām pasaules vietām un kuri tūlīt saņems Kristību. Pēc ilgā katehumenāta ceļa viņi šodien atdzimst Kristū, lai kļūtu par jaunām radībām (sal. 2 Kor 5,17), par Evaņģēlija lieciniekiem. Viņu dēļ, un mūsu visu dēļ, mēs atkārtojam to, ko svētais Augustīns teica sava laika kristiešiem: «Sludini Kristu, sēj […], izplati visur to, ko esi saņēmis savā sirdī» (Sermo 116, 23–24).

Māsas un brāļi, arī mūsdienās netrūkst kapu, kas jāatver, un bieži vien akmeņi, ar kuriem tie ir aizvērti, ir tik smagi un tik stingri apsargāti, ka šķiet nekustīgi. Daži nospiež cilvēku sirdis – tādi kā neuzticēšanās, bailes, egoisms, aizvainojums; citi, kas ir šo iekšējo stāvokļu sekas, sarauj saites starp mums, kā karš, netaisnība, noslēgtība starp tautām un nācijām. Neļausim tiem mūs paralizēt! Daudzi vīrieši un sievietes gadsimtu gaitā ar Dieva palīdzību tos ir novēluši, varbūt ar lielām pūlēm, reizēm pat ar savas dzīvības cenu, bet ar labiem augļiem, no kuriem mēs vēl šodien gūstam labumu. Tie nav lieli varoņi, bet cilvēki kā mēs, kuri, stiprināti ar Augšāmceltā žēlastību, mīlestībā un patiesībā, ir uzdrošinājušies runāt, kā saka apustulis Pēteris, «Dieva vārdus» (1 Pēt 4,11) un rīkoties «ar spēku, ko dod Dievs, lai visā tiktu pagodināts Dievs» (turpat).

Ļausimies viņu piemēram un šajā svētajā Naktī pieņemsim par savām viņu apņemšanos, lai visur un vienmēr pasaulē augtu un plauktu Lieldienu dāvanas – saskaņa un miers.