Leons XIV tikās ar Alžīrijas valsts autoritātēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests izcēla alžīriešu viesmīlību, kas sakņojas arābu un berberu kopienās un tiek uzskatīta par sakrālu pienākumu. Līdzīgā veidā plaši tiek praktizēta ziedojumu došana, ko šeit sauc par “sadaka”. Šis vārds nozīmē “taisnību”, jeb neturēšanu pie sevis, bet dalīšanos ar citiem labumos, kas kādam pieder. “Šī taisnības uztvere ir vienkārša un radikāla – atzīt otrā Dieva attēlu,” teica Alžīrijas zemes viesis, piebilstot, ka “ticība bez žēlsirdības un sociālā dzīve bez solidaritātes ir skandāls Dieva acīs.”
Leons XIV atzīmēja, ka daudzas zemes, kuras domā, ka ir attīstītas, arvien vairāk ieslīd nevienlīdzībā un otra atstumšanā. Personas un organizācijas, kuras valda pār citiem, iznīcina pasauli, ko Visvarenais ir radījis, lai mēs visi dzīvotu kopā. “Ja pratīsiet solidarizēties ar tuvu un tālu zemju ciešanām, jūsu pieredze palīdzēs iztēloties un īstenot lielāku taisnību starp tautām,” teica pāvests. Viņš aicināja Alžīrijas autoritātes veicināt dzīvu, dinamisku un brīvu pilsonisko sabiedrību, kurā jo īpaši tiek atzīta jauniešu spēja paplašināt cerības apvārsni visiem.
“Autoritātes ir aicinātas nevis dominēt, bet kalpot tautai un tās attīstībai. Tātad, politiskā darbība savu kritēriju rod taisnīgumā, bez kura nav patiesa miera un kas izpaužas vienlīdzīgu un cieņpilnu apstākļu veicināšanā visu labā,” sacīja pāvests. Viņš apliecināja, ka arī Katoliskā Baznīca ar savām kopienām un iniciatīvām vēlas sniegt ieguldījumu Alžīrijas kopējā labumā, stiprinot tās īpašo tilta identitāti starp Ziemeļiem un Dienvidiem, starp Austrumiem un Rietumiem.
Leons XIV atzīmēja, ka Vidusjūras reģions no vienas puses un Sahāra no otras, ir ģeogrāfiskās un garīgās krustceles ar lielu nozīmi. Ja bez vienkāršošanas un ideoloģijām iedziļināmies vēsturē, tad tajā varam rast milzīgus cilvēces apslēptos dārgumus, jo jūra un tuksnesis gadu tūkstošiem ilgi ir kalpojuši par tautu un kultūru savstarpēju bagātināšanos. Pāvests aicināja atbrīvot no ļaunuma šos neizmērojamos vēstures un nākotnes baseinus, vairot miera oāzes, novērst izmisuma cēloņus, cīnīties ar tiem, kuri iedzīvojas bagātībās uz citu rēķina.
Par nelikumīgu Svētais tēvs nosauca to cilvēku peļņu, kuri spekulē ar citu cilvēku dzīvību, kuras cieņa ir neaizskarama. Tāpēc viņš aicināja vienot visus spēkus, garīgo enerģiju, intelektu un resursus, kas zemi un jūru padarītu par dzīvības, tikšanas un apbrīnas pilnām vietām, kuru majestātiskais skaistums aizkustinātu sirdi un bezgalīgais plašums liktu domāt par transcendento. “Vidusjūra, Sahāra un milzīgais debesjums pār tiem, mums čukst, ka realitāte ir pārāka par mums no visām pusēm, ka Dievs patiešām ir liels un ka mēs visi un viss dzīvojam Viņa noslēpumainajā klātbūtnē,” teica pāvests, uzrunājot Alžīrijas sabiedrību un tās vadītājus.
Leons XIV atzīmēja, ka arī Alžīrijā ir manāma spriedze starp reliģisko izjūtu un moderno dzīvesveidu. Šeit, tāpat, kā visur pasaulē, var vērot pretējas dinamikas, fundamentālismu un sekularizāciju, kuru dēļ daudzi zaudē autentisko Dieva jēgu un visu Viņa radību cieņu. Tādējādi, reliģiskie simboli un vārdi var kļūt, no vienas puses, par zaimojošu vardarbības un apspiešanas valodu, bet no otras, par zīmēm bez nozīmes lielajā patēriņa tirgū, kas nespēj remdēt izsalkumu.
Pāvests norādīja, ka nedrīkst ļaut, lai šīs “absurdās polarizācijas” mūs iebiedētu. Tās ir jāuztver saprātīgi. Tās ir zīmes, ka dzīvojam īpašā lielas atjaunotnes laikā, kurā tas, kurš savu sirdi tur atvērtu un sirdsapziņu taisnu, no lielajām garīgajām un reliģiskajām tradīcijām var smelties jaunu skatījumu uz realitāti un nesatricināmu motivāciju savai rīcībai.
“Ir jāizglīto kritiskai domāšanai un brīvībai, uzklausīšanai un dialogam, uzticībai, kas atšķirīgajā ļauj atzīt ceļabiedru, nevis draudu,” teica pāvests. Viņš aicināja rūpēties par atmiņas dziedināšanu un izlīgšanu starp senajiem ienaidniekiem. “Tā ir dāvana, ko lūdzu jums, Alžīrijai un visai tās tautai, pār kuru piesaucu bagātīgas Visaugstākā svētības,” noslēdzot uzrunu, sacīja Leons XIV.
