Leons XIV priesteriem: šajā tumšajā stundā izplatīsim Kristus smaržu

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Hrizmas svētīšanas Mises laikā pāvests aicināja priesterus, bīskapus un visus kristiešus pieņemt izaicinājumus ar paļāvību uz Dievu un izplatīt “Kristus smaržu tur, kur valda nāves smaka”. Šajā dienā garīgie gani atjauno ordinācijas brīdī saliktos svētsolījumus. “Dārgie brāļi un māsas,” iesāka Leons XIV, “mēs jau esam uz Lieldienu Triduum sliekšņa. Atkal Kungs mūs aizvedīs līdz savas misijas kulminācijai, lai Viņa ciešanas, nāve un augšāmcelšanās kļūtu par mūsu sūtības kodolu. Tam, ko mēs gatavojamies no jauna izdzīvot, patiesi piemīt spēks pārveidot to, ko cilvēka lepnums mēdz padarīt stīvu: mūsu identitāti, mūsu vietu pasaulē. Jēzus brīvība izmaina sirdi, dziedē brūces, piepilda ar smaržu un liek mirdzēt mūsu sejām, tā samierina un pulcina, piedod un augšāmceļ.”

Leons XIV kā pāvests un Romas diecēzes bīskaps pirmo reizi svinēja Hrizmas svētīšanas Svēto Misi. Homīlijas turpinājumā viņš uzsvēra, ka kristīgā misija ir tā pati Jēzus misija (un nekāda cita), un pievērsās trim šīs misijas aspektiem: atraisīšanās, sastapšanās un neizpratnes un noraidījuma iespējamība.

Atraisīšanās

Vēstulē filipiešiem lasām, ka Jēzus, “Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš pats sevi iztukšoja” (Fil 6, 7). Mēs esam Jēzus sekotāji. Būt sūtītam vispirms nozīmē spēju atraisīties no ierastā, lai uzdrīkstētos doties pretī nezināmajam. Pāvests uzsvēra, ka bez riska un iziešanas no savas komforta zonas nav iespējams piedzīvot patiesu prieku un garīgu izaugsmi. Misija prasa samierināšanos ar savu pagātni, vienlaikus atsakoties no pārlieku ciešās pieķeršanās materiālām vai emocionālām garantijām. Tikai sevi iztukšojot, cilvēks kļūst spējīgs saņemt atpakaļ dāvanas, kas pārsniedz jebkuru iztēli. Tādējādi atraisītība nav zaudējums, bet gan nepieciešamais priekšnoteikums auglīgai misijai.

Sastapšanās

“Jēzus ceļš mums atklāj, ka gatavība zaudēt, iztukšoties nav pašmērķis, bet gan priekšnoteikums tam, lai sastaptos un nodibinātu dziļas draudzības saikni,” turpināja Leons XIV. “Mīlestība ir patiesa tikai tad, ja tā ir neapbruņota; tai vajag maz traucēkļu, tai nevajag nekādu izrādīšanos, tā maigi sargā vājumu un kailumu. Mums ir grūti iesaistīties tik atklātā misijā, taču nav “labās vēsts nabagiem” (sal. Lk 4, 18), ja mēs pie viņiem dodamies ar varas zīmēm, tāpat kā nav patiesas atbrīvošanās, ja mēs neesam atbrīvojušies no piesaistīšanās. Šeit mēs pieskaramies otrajam kristīgās misijas noslēpumam. Pēc atbrīvošanās no piederības seko sastapšanās princips.”

Sastapšanās ir misijas pamatprincips, taču pāvests brīdināja, ka to nedrīkst kropļot ar vēlmi dominēt vai ļaunprātīgi izmantot varu. Patiesas kristīgās sastapšanās pamats ir nesavtīga kalpošana, savstarpēja dalīšanās un dziļa cieņa pret katras personas iekšējo noslēpumu. Tas prasa atteikties no aprēķinātām stratēģijām, tā vietā izvēloties dialogu un klusu, neuzbāzīgu klātbūtni. Īpaši sekularizētā vidē kristiešiem jāmācās būt par viesiem, kas ar pazemību uzrunā citus. Labais var dzimt tikai tur, kur vara tiek aizstāta ar brālīgu mīlestību un vienkāršību.

Neizpratne un noraidījums

Homīlijā pāvests pievērsās arī iespējai tikt pārprastam vai noraidītam, ko viņš nosauca par kristīgās misijas visradikālāko elementu. Krusta pieņemšana ir būtiska misijas sastāvdaļa, un tai piemīt spēks atnest patiesas pārmaiņas sabiedrībā un mūsos pašos.

“Pasaulei raksturīgā imperiālistiskā okupācija tādējādi tiek apturēta no iekšienes; vardarbība, kas līdz šim bija likums, tiek atmaskota,” viņš teica. “Nabadzīgas, ieslodzītais, atraidītais Mesija nokāpj nāves tumsā, tomēr, to darot, Viņš izceļ gaismā jaunu radību.”

Pāvests uzsvēra, ka pat tad, kad piedzīvojam neveiksmi vai savus trūkumus, mums jāmācās uzticēties, ka Dieva žēlastība palīdzēs mums stāties pretī neparedzētiem apstākļiem, kā to pirms mums piedzīvoja svētie. Šajā kontekstā Leons XIV pieminēja Sansalvadoras arhibīskapu – svēto Oskaru Romero, kurš tika nogalināts 1980. gada 24. martā Svētās Mises svinēšanas laikā un kanonizēts 2018. gada 14. oktobrī. Viņa piemiņai katru gadu 24. martā tiek atzīmēta Misionāru mocekļu diena. “Svētie veido vēsturi”, piebilda pāvests.

Homīlijas noslēgumā Leons XIV mudināja kristiešus pārvarēt jebkādu bezspēcības sajūtu vai bailes, sludinot Kristus nāvi un augšāmcelšanos. “Šajā tumšajā vēstures stundā,” viņš teica, “Dievam labpatika mūs sūtīt izplatīt Kristus smaržu tur, kur valda nāves smaka. Atjaunosim savu 'jā' šai misijai, kas prasa no mums vienotību un nes mieru.”