Pāvests ierodas Angolā: esmu Āfrikā, lai iedrošinātu ticīgos, nevis diskutētu ar Trampu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Leons XIV ieradās Angolas galvaspilsētā Luandā sestdienas, 18. aprīļa, pēcpusdienā pēc divu ar pusi stundu ilga lidojuma no Jaundes. Pie lidmašīnas trapa viņu sagaidīja valsts prezidents Žuans Manuels Gonsalvešs Lorensu. Divi bērni tautas tērpos pasniedza viesim ziedus. Pēc oficiālās sagaidīšanas ceremonijas pāvests dosies pieklājības vizītē pie prezidenta. Tad, kā jau tas ir ierasts, apmeklējot citas zemes, pirmā tikšanās būs ar valsts valdību, sabiedrības pārstāvjiem un diplomātisko korpusu.
Svētdien Leons XIV Luandā celebrēs Svēto Misi un vadīs mariānisko lūgšanu “Debesu Karaliene”. Tās pašas dienas pievakarē viņš ar helikopteru dosies uz 110 km attālo Mušimu, kur Mama Muxima (kas tulkojumā nozīmē “Sirds Māte”) 17. gadsimtā portugāļu celtajā svētnīcā lūgsies Rožukroni un teiks uzrunu. Vakarā pāvests atgriezīsies Luandas apustuliskajā nunciatūrā.
Lidojuma no Jaundes uz Luandu laikā Romas bīskaps teica: “Turpināsim sludināt Evaņģēlija vēsti.” Uzrunājot 70 žurnālistus, kas viņu pavada šajā ceļojumā, pāvests apliecināja, ka ir ieradies Āfrikā, lai iedrošinātu katoļticīgos, nevis diskutētu ar Trampu. Kā zināms, ASV prezidents iepriekš asi kritizēja pāvestu par uzrunām, kurās viņš neatlaidīgi iestājas par mieru. Lidmašīnā viņš paskaidroja, ka šīs uzrunas bija sagatavotas jau pirms vairākām nedēļām, tāpēc nevajadzētu domāt, kā viņš teica, “it kā es tiektos atkal diskutēt ar ASV prezidentu, kas pavisam nav manās interesēs”.
“Turpināsim sludināt Evaņģēlija vēsti,” to sacījis, Romas bīskaps uzsvēra, cik skaisti ir būt kristietim. Tas nozīmē – viņš paskaidroja – “sekot Kristum, veicināt brālību un sadraudzību, uzticēties Kungam, kā arī meklēt veidus, kā veicināt taisnīgumu un mieru mūsu pasaulē.”
Leons XIV iet sava priekšgājēja Benedikta XVI pēdās. Pēdējais 2009. gada 22. martā, atvadoties no Angolas, neslēpa savas skumjas par šķiršanos no tautas, kuru viņš nupat bija iepazinis, taču dalījās arī priekā par to, ka ir “saticis drosmīgu tautu, kas ir apņēmības pilna atdzimt”. Tādā pašā garā Angolā ierodas arī tagadējais pāvests Leons XIV, lai aizvadītu sava apustuliskā ceļojuma pa Āfriku trešo posmu.
Angola patiešām ir zeme, kurā ciešanu nav trūcis un kur «atdzimšana» joprojām šķiet kā nākotnes sapnis. Tās tauta ir pieredzējusi asiņainu pilsoņu karu, kas sākās tūlīt pēc valsts neatkarības pasludināšanas 1975. gadā un pa īstam noslēdzās tikai 2002. gadā. Šis konflikts prasīja no 500 000 līdz 800 000 dzīvību un atstāja dziļas traumas sabiedrībā. Lai gan stabilitāte ir atgriezusies, Angolas sabiedrībai vēl jāstājas pretī daudziem izaicinājumiem, sākot ar attīstību, sociālo taisnīgumu un cīņu pret korupciju.
