Kāpēc ir svarīgi skolās mācīt ticības mācību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Romas bīskaps atgādināja svētā Augustīna vārdus par nemierīgo sirdi. Šis svētais runāja par atbilžu meklējumiem uz eksistenciālajiem jautājumiem. Ilgas pēc bezgalības var pārvērsties enerģijā, kas atjauno sabiedrību, izplata mieru un izlīdzina pretrunas.
“Šādā kontekstā jūsu kalpojums, kas atspoguļo Baznīcas rūpes par jaunajām paaudzēm, ir kā tramplīns, no kura bērni un jaunieši var mācīties ienirt brīnišķīgajā iekšējā dialoga piedzīvojumā. Tāpēc tas ir būtisks izglītības pakta elements, kas šodien ir tik ļoti nepieciešams,” teica Leons XIV, atgādinot arī par katoļu ticības mācības kultūrvēsturisko vērtību, kas ļauj izprast Itālijas, Eiropas un daudzu citu valstu vēsturisko un sociālo dinamiku, domāšanu un mākslu. Katoļu ticības mācībā par Dēlu, kurš atklāja Tēva vaigu un kļuva par cilvēku, tiek iekļauts arī dialogs ar citām zināšanu jomām.
“Tādējādi jūs, pilnībā cienot ikviena cilvēka brīvību, palīdzat jaunajām paaudzēm izprast to, kas citādi paliktu nesaprotams un abstrakts. Jūs parādāt, ka patiess laiciskums neizslēdz reliģisko faktoru, bet, gluži pretēji, prot to novērtēt kā izglītības resursu. Tā ir daļa no plašākas nostājas, kas nepieciešama jebkuram dialogam skolā vai sabiedrībā: iepazīt un mīlēt to, kas mēs esam, lai varētu atklāti un ar cieņu satikties ar citiem,” teica pāvests.
Ticības mācības skolotāju sanāksmes tēma “Sirds runā uz sirdi”, kas aizgūta no Baznīcas doktora un pedagogu aizbildņa svētā Džona Henrija Ņūmena, ir norāde uz to, ka ceļš uz patiesību ved caur personiskām attiecībām. Leons XIV piebilda, ka šī tēma mudina palīdzēt bērniem atpazīt balsi, kas patiesībā jau runā viņu iekšienē, nenomākt to un nesajaukt ar apkārtējo troksni. Laikā, kad mēs pastāvīgi saskaramies ar visdažādākajiem stimuliem, ir ļoti viegli šo balsi apklusināt. Tāpēc iemācīt to sadzirdēt vai no jauna atklāt ir viena no lielākajām dāvanām, ko var sniegt jaunajām paaudzēm.
“Cilvēks nevar dzīvot bez patiesības un autentiskas jēgas,” uzsvēra pāvests, “un jaunieši, lai gan dažreiz šķiet apātiski vai nejūtīgi, aiz šķietamās vienaldzības fasādes bieži slēpj to cilvēku nemieru un ciešanas, kuri ‘jūt pārāk daudz’ un pārāk spēcīgi, nespējot nosaukt vārdos to, ko piedzīvo.
Leons XIV atgādināja, ka izglītot nozīmē mācīt cilvēkus ieklausīties savā sirdī un līdz ar to kļūt iekšēji brīviem un domāt kritiski, saskaņā ar tādu dinamiku, kurā ticība un prāts viens otru neignorē un nenoliedz, bet ir ceļabiedri pazemīgos un autentiskos patiesības meklējumos. Tāpēc izglītošana prasa sējēja pacietību, negaidot tūlītējus rezultātus un ievērojot cilvēka izaugsmes tempus. Un pats galvenais – kā māca Ņūmens – tā prasa mīlestību. Ir svarīgi pašiem būt Dievu mīlestības lieciniekiem, kuri bez moralizēšanas un uzspiešanas, konsekventi un pazemīgi ar savu dzīvi atklāj tālāk nododamo vērtību nozīmi.
Skolēniem, kas saskaras ar dzīves lielajiem jautājumiem, nav vajadzīgas iepriekš iesaiņotas atbildes. Viņiem no pieaugušo puses ir vajadzīga tuvība un godīgums. Pieaugušajiem jāprot autoritatīvi un atbildīgi viņus pavadīt. Audzēkņi atcerēsies to cilvēku acis un vārdus, kuri prata viņos saskatīt unikālu dāvanu, uztvēra viņus nopietni un nebaidījās kopā ar viņiem noiet daļu ceļa, parādot, ka arī paši ir cilvēki, kas meklē, domā, dzīvo un tic.
Uzrunas nobeigumā pāvests piebilda, ka tas nemazina nepieciešamību pēc augstas kompetences, kuras pamatā ir aizraušanās ar zinātni, rūpīga kultūras un pedagoģiskā sagatavotība, jo katoļu ticības mācība prasa arī zināšanu atjaunināšanu, plānošanu un piemērotu vārdu krājumu. Audiences noslēgumā Leons XIV svētīja dalībniekus, viņu ģimenes un skolēnus.
