Universitātes sūtība – patiesības meklēšana un jauniešu vispusīga izglītošana

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Vizītes Āfrikā devītajā dienā, 21. aprīlī, pāvests piedalījās Ekvatoriālās Gvinejas Nacionālās universitātes jaunā mācību kompleksa svinīgajā atklāšanā, kas nosaukts viņa vārdā. Jaunā pilsētiņa, kas atrodas Bioko salā, kļūs par valsts lielāko akadēmisko iestādi. Tās izveide ir būtisks solis nacionālās izglītības sistēmas attīstībā, kuru 1995. gadā dibināja prezidents Teodoro Obiangs Ngema Mbasogo.

Universitātes pilsētiņas teritorijā Leonu XIV sagaidīja rektors Filiberto Ntutumu Ngema Nčama un Malabo arhibīskaps Huans Nsue Edžangs Maje. Kopā viņi devās pie pāvesta krūšutēla, kas tika svinīgi atklāts varas iestāžu un akadēmiskās kopienas pārstāvju klātbūtnē.

Pēc rektora apsveikuma vārdiem, muzikāliem priekšnesumiem un kāda universitātes studenta, pasniedzēja un pētnieka liecībām Svētais tēvs uzrunāja klātesošos.

“Universitātes kompleksa atklāšana ir kas vairāk par administratīvu aktu. Tas ir uzticības cilvēkam žests, apstiprinājums tam, ka ir vērts turpināt pielikt pūles jauno paaudžu izglītošanai, patiesības meklējumiem un zināšanu izmantošanai kopējam labumam,” viņš teica.

Pāvests salīdzināja universitāti ar dzīvu organismu, izmantojot seibas tēlu – koku, kas ir Ekvatoriālās Gvinejas nacionālais simbols. Šis koks dzen dziļas saknes un lēnām, ar pacietību un spēku, aug augšup, nesot augļus. Universitātei, tāpat kā spēcīgam kokam, jābūt dziļi iesakņotai neatlaidīgos patiesības meklējumos, lai, attīstoties, iemācītu cilvēkiem ne tikai profesiju, bet arī atklātu dzīves jēgu – uzsvēra Svētais tēvs.

Cilvēces vēsturi var lasīt arī caur dažu Bībeles koku simboliku. Radīšanas grāmatā teikts, ka blakus Dzīvības kokam auga Labā un ļaunā pazīšanas koks, kura augļus Dievs cilvēkam aizliedza ēst. Pāvests uzsvēra, ka problēma nav pašās zināšanās, bet gan to sagrozīšanā – kad tās nekalpo patiesībai, bet tiek izmantotas personīgam izdevīgumam, pārvēršot gudrību lepnībā un radot apjukumu, kas galu galā var kļūt necilvēcisks.

Kristīgā tradīcija raugās uz citu koku – krusta koku – nevis kā uz cilvēka prāta noliegumu, bet kā uz tā atpestīšanas zīmi. Ja Radīšanas grāmatā mēs atrodam kārdinājumu meklēt zināšanas, kas atdalītas no patiesības un labā, tad krusts parāda patiesību – Kristu, kurš dāvā mīlestību un paaugstina mūs līdz sākotnējai cieņai. Krusts aicina cilvēku dziedināt savu vēlmi pēc zināšanām: atklāt, ka patiesību nerada, ar to nemanipulē un to neiegūst kā trofeju, bet gan pieņem, pazemīgi meklē un atbildīgi tai kalpo – atgādināja Leons XIV.

Uzrunas turpinājumā pāvests atgādināja, ka ticība un prāts harmoniski savienojas Kristū. Viņš teica: “No kristīgā skatu punkta Kristus neparādās kā fideistiska izeja, saskaroties ar intelektuālo piepūli, it kā ticība sāktos tur, kur beidzas prāts. Gluži pretēji: Viņā atklājas dziļa saskaņa starp patiesību, prātu un brīvību. Patiesības parādās kā realitāte, kas pastāv pirms cilvēka, uzrunā viņu un aicina iziet no sevis, un tādēļ to var meklēt ar pārliecību. Ticība nevis pārtrauc šo meklējumu, bet to attīra no pašpietiekamības un atver to pilnībai, uz kuru tiecas prāts, pat ja tas to nevar pilnībā aptvert.”

Tādā veidā Krusta koks atgriež mīlestību pret zināšanām tās sākotnējā gultnē. Tas māca, ka zināt nozīmē atvērties realitātei. Tādējādi patiesības meklējumi paliek patiesi cilvēcīgi: pazemīgi, nopietni un atvērti patiesībai, kas mūs apsteidz, aicina un pārsteidz.

Pāvests atgādināja, ka nepietiek ar to, ka koks nes augļus, bet ir svarīga arī šo augļu kvalitāte, jo koku atpazīst pēc tā augļiem (sal. Mt 7, 20). Tāpat arī universitāti vērtē nevis pēc absolventu skaita, bet gan pēc tā, cik kvalitatīvi tiek sagatavoti tie cilvēki, kuri kalpos sabiedrībai. Baznīcas vārdā pāvests izteica sirsnīgu vēlējumu jaunajai augstskolai: “Lai jaunās paaudzes tiktu izglītotas vispusīgi, pārsniedzot šķietamos panākumus.”