Pāvests: kāju mazgāšanas žests – Dieva atklāsmes sintēze

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pāvests ir Romas bīskaps, un Svētā Jāņa Laterāna bazilika ir viņa katedrāle. Šajā vietā Leons XIV mazgāja kājas priesteriem, kuriem viņš pats pagājušajā gadā piešķīra Ordinācijas sakramentu. “Jēzus attīra ne tikai mūsu priekšstatu par Dievu no elku pielūgšanas un zaimošanas, kas to aptraipīja,” viņš uzsvēra, “bet arī mūsu priekšstatu par cilvēku, kurš uzskata sevi par varenu, kad dominē, kurš vēlas uzvarēt, nogalinot sev līdzīgos, kurš uzskata sevi par lielu, kad viņu baidās. Kristus, kas ir patiesais Dievs un patiesais cilvēks, mums rāda pašaizliedzības, kalpošanas un mīlestības piemēru.”

Iesākot Triduum Paschalis liturģijas svinības, pāvests savā homīlijā pievērsās kāju mazgāšanas žestam. Šo triju dienu laikā mums ir iespēja ieiet Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. Tās ir dienas, kas mums atgādina par Kristus uzvaru pār grēku un nāvi. “Pārkāpsim šo slieksni nevis kā skatītāji vai ieraduma vadīti, bet gan tāpēc, ka Jēzus pats mūs ir īpaši aicinājis: kā viesus piedalīties Vakarēdienā, kurā maize un vīns kļūst par mūsu pestīšanas Sakramentu”, teica Romas bīskaps. “Mēs patiesi piedalāmies mielastā, kura laikā Kristus, «mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz galam» (Jņ 13,1): Viņa mīlestība kļūst par žestu un barību visiem, atklājot Dieva taisnīgumu.”

Mazgājot apustuļiem kājas, Jēzus dod priekšzīmi, lai arī viņi darītu tāpat. Viņa žests veido vienu veselu ar mielasta galdu, pie kura Viņš mūs ir aicinājis – norādīja pāvests.

“Tas, ko Kungs mums parāda, ņemot ūdeni, bļodu un priekšautu, ir daudz vairāk nekā morāles modelis. Viņš mums patiešām atklāj savu dzīves veidu: kāju mazgāšana ir žests, kas apkopo Dieva atklāsmi, par miesu tapušā Vārda paraugzīme, Viņa neaizstājamā piemiņa. Pieņemot kalpa veidu, Dieva Dēls atklāj Tēva godību un apgāž pasaulīgās domāšanas kritērijus, kas aptraipa mūsu sirdsapziņu.”

Apustulis Pēteris sākotnēji pretojās tam, ko Jēzus darīja. Svētais tēvs atzina, ka arī mums “atkal un atkal jāmācās, ka Dieva lielums atšķiras no mūsu priekšstata par lielumu, jo mēs sistemātiski alkstam pēc panākumu Dieva, nevis pēc Ciešanu Dieva”. Atsaucoties uz Benedikta XVI vārdiem, Leons XIV atgādināja, ka mums vienmēr ir kārdinājums meklēt tādu Dievu, kas “mums kalpo”, kas “mums palīdz uzvarēt, kas būtu noderīgs kā nauda un vara”. “Mēs nesaprotam, ka Dievs mums patiešām kalpo, jā, bet ar nesavtīgu un pazemīgu kāju mazgāšanas žestu: lūk, Dieva visvarenība,” viņš uzsvēra. “Tā piepildās griba veltīt dzīvi tiem, kuri bez šīs dāvanas nevar eksistēt. Kungs ir nometies ceļos, lai mazgātu cilvēku, no mīlestības pret viņu. Un šī dievišķā dāvana mūs pārveido.”

Pāvests piebilda, ka mums ir vajadzīgs Jēzus piemērs, lai mēs iemācītos mīlēt – nevis tāpēc, ka mēs to nespētu, bet lai mēs audzinātu sevi un viens otru patiesi mīlēt. Jēzus mūs mīl, un tāpēc mūs mazgā, lai mēs spētu atbildēt Viņa mīlestībai. “Mācīsimies no Jēzus šo savstarpējo kalpošanu,” mudināja Leons XIV. “Viņš nelūdz, lai mēs to atlīdzinātu Viņam, bet lai mēs tajā dalītos savā starpā: «Jums būs cits citam kājas mazgāt» (Jņ 13,14).”

Pasaulē valda liela nežēlība, kā rezultātā cilvēce ir nospiesta uz ceļiem. Svētais tēvs aicināja, lai arī mēs nomestos ceļos “kā apspiesto cilvēku brāļi un māsas”. “Atkārtojot Kunga žestus un vārdus, tieši šovakar mēs pieminam Euharistijas un Priesterības sakramenta iedibināšanu,” viņš sacīja. Starp abiem sakramentiem pastāv būtiska saikne, kas atspoguļo Jēzus pilnīgo sevis atdevi. Viņš uzticēja Baznīcai “savas nāves un augšāmcelšanās piemiņu – mīlestības sakramentu, vienotības zīmi, mīlestības saikni, Lieldienu mielastu, kurā tiek pieņemts Kristus, dvēsele tiek pildīta ar žēlastību un mums tiek dāvāta nākamās godības ķīla”. “Bīskapos un priesteros,  kas saskaņā ar Kunga pavēli iecelti par «jaunās Derības priesteriem», mēs saskatām Kunga mīlestības pret visu Dieva tautu zīmi”. “Mēs, mīļotie amata brāļi, esam aicināti tai kalpot,” piebilda Leons XIV, uzrunājot klātesošos priesterus.

Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka Lielā ceturtdiena ir dedzīgas pateicības un patiesas brālības diena, un aicināja ticīgos Euharistijas adorācijas laikā pārdomāt šo Jēzus žestu – nomesties ceļos, ka to darīja Viņš, un lūgt spēku Viņu atdarināt kalpošanā ar tādu pašu mīlestību.