Pāvests noslēdz savu pirmo pastorālo vizīšu sēriju Romas draudzēs
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētās Jēzus Svētā Sirds draudze atrodas netālu no Romas Rebibias cietuma, kur pāvests Francisks atvēra Jubilejas gada Svētās durvis. Tā ir vieta, kurā Leons XIV noslēdza savu pirmo Romas pastorālo vizīšu ciklu, kas tika uzsākts pirms mēneša. Četrdesmit gadus pēc svētā Jāņa Pāvila II vizītes 1986. gada novembrī Leons XIV kļuva par otro pāvestu, kurš pārkāpa šīs Romas draudzes baznīcas slieksni un tikās ar tās ticīgajiem – vispirms ar bērniem un jauniešiem draudzes sporta laukumā, pēc tam ar slimajiem un vecajiem ļaudīm. Tad Svētais tēvs svinēja Svēto Misi kopā ar visu draudzes kopienu, tostarp pastorālās padomes locekļiem, ar kuriem viņš pēc Euharistijas svinībām sarunājās privāti.
Šajā ceturtajā Lielā gavēņa svētdienā Romas bīskaps komentēja Evaņģēlija fragmentu, kurā stāstīts par kāda vīra, kurš bija no dzimšanas akls, izdziedināšanu (Jņ 9, 1-41). Pāvests salīdzināja šī vīra aklumu ar garīgo aklumu, kas skar dažus cilvēkus. “Mūsdienu pasaulē daudzi no mūsu brāļiem un māsām cieš no vardarbīgiem konfliktiem, ko izraisa absurda pretenciozā tieksme risināt problēmas un domstarpības, karojot,” uzsvēra Svētais Tēvs, atsaucoties uz savu pusdienlaikā, pēc lūgšanas “Kunga eņģelis”, izteikto uzstājīgo aicinājumu panākt mieru Tuvajos Austrumos. “Daži pat iet tik tālu, ka cenšas iesaistīt Dieva vārdu šajos nāvi nesošajos lēmumos, taču Dievu nevar iesaistīt tumsā. Gluži pretēji, Viņš vienmēr nāk, lai nestu gaismu, cerību un mieru cilvēcei, un tieši miers ir jāmeklē tiem, kas Viņu piesauc.”
“Tāds ir šīs svētdienas vēstījums: pāri visiem bezdibeņiem, kuros cilvēks var savu grēku dēļ iekrist, Kristus nāk, lai nestu spēcīgu gaismu, kas spēj atbrīvot viņu no ļaunuma izraisītā akluma, lai viņš sāktu jaunu dzīvi.”
Leons XIV aicināja Romas draudzes locekļus “skatīties ar Dieva acīm”. Saskaņā ar evaņģēlista Jāņa stāstījumu, “tas nozīmē pirmkārt pārvarēt to aizspriedumus, kuri, sastopoties ar cilvēku, kas cieš, redz tikai izstumto, kuru nicināt, vai problēmu, no kuras izvairīties, noslēdzoties sava egoistiskā individuālisma cietoksnī”. Jēzus tā nerīkojas, turpināja pāvests, “Viņš skatās uz aklo ar mīlestību, nevis kā uz zemāku būtni vai traucējošu klātbūtni, bet kā uz dārgu cilvēku, kam vajadzīga palīdzība” un “viņu tikšanās kļūst par iespēju ikvienā atklāties Dieva darbam”.
Savā homīlijā Svētais tēvs norādīja uz vēl vienu – “nopietnāku” – akluma veidu: to, kas izpaužas kā “ciešanu pārņemto brāļu un māsu palīdzības sauciena” ignorēšana. Jēzus, gluži pretēji, prasa mums dzīvot citādāk – vienotībā un mierā ar visiem. Tā ir misija, ko jau gandrīz deviņdesmit gadus veic Romas Svētās Jēzus Sirds draudze. Pāvests pauda gandarījumu, ka tā “pievērš īpašu uzmanību nabadzības, atstumtības un ārkārtas situācijām”.
Pirms Svētās Mises svinēšanas Leons XIV pateicās visiem draudzes locekļiem, kuri palīdz migrantiem, slimajiem, “tiem, kuri tik bieži cieš, jo nespēj atrast darbu, nav mājokļa, nezina, kurp doties”. Spēja izveidot viesmīlīgu kopienu ir “cerības zīme pasaulei, kurā bieži vien sāpes, ciešanas un grūtības ir pārāk lielas”, viņš uzsvēra.
