Pāvests Romas perifērijas draudzē: mēs visi varam būt miera veicinātāji
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Draudze atrodas Romas ziemeļrietumos, Torrevekija rajonā. Tās teritorijā tāpat kā citās šīs pilsētas nomalēs ir ne mazums sociālo problēmu. 1982. gadā baznīcu apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II, tagad tur ieradās Leons XIV, lai apliecinātu savu tuvumu šī rajona iedzīvotājiem. Kādreiz tas bija lauku apvidus, par Romas pilsētas rajonu tas kļuva tikai 20. gadsimtā. Pēc Otrā pasaules kara daudzas ģimenes no dažādiem Itālijas apgabaliem pārcēlās uz šejieni, meklējot galvaspilsētā darbu.
Tiekoties ar draudzes bērniem un jauniešiem, pāvests mudināja viņus atteikties no vardarbības, pieņemt Jēzu un būt atvērtiem pret citiem cilvēkiem. “Es aicinu visus atzīt, ka mēs visi esam miera veidotāji un izlīgšanas veicinātāji,” viņš sacīja. “Cik tas ir svarīgi!” Svētais tēvs aicināja bērnus salīgt mieru ar savu draugu, draudzeni, saviem biedriem. Viņš mudināja atmest mobingu. Uzrunājot bērnus, kas gatavojas Pirmajai Svētajai Komūnijai, Leons XIV teica: “Jēzus ieradīsies tavā mājā, tavā sirdī, tavā dzīvē. Mums visiem ir jābūt gataviem atvērt durvis, lai uzņemtu Jēzu, kurš mūs gaida.”
Pāvests apskāva arī visus slimniekus un vecos ļaudis, bet Caritas brīvprātīgos aicināja būt par “Dieva mīlestības zīmēm visneaizsargātākajiem cilvēkiem – tiem, kuri cieš vecuma, slimības, sociālo apstākļu dēļ, jo atrodas emigrācijā, jo trūkst dzīvei paša nepieciešamākā”. “Es vēlos uzsvērt vienu lietu: katrs no jums, pat visvecākais cilvēks, slimais cilvēks, vājais cilvēks, katrs no jums ir ļoti vērtīgs,” teica Leons XIV, reizē pamatojot šos vārdus: “Mēs visi esam radīti pēc Dieva attēla, mums visiem pienākas šī Dieva dēlu un meitu cieņa. Mūsdienu pasaule mums bieži vien grib likt aizmirst šo faktu, bet tā nav.”
Svētās Mises laikā Romas bīskaps komentēja Evaņģēlija fragmentu par Jēzus tikšanos ar samariešu sievieti. Kungs pārveido šo ļaužu atstumto un iekšējo slāpju nomocīto sievieti, atgriež tai cieņu un padara viņu par Dieva mīlestības liecinieci.
Seko pāvesta homīlijas pilnais teksts:
«Dārgie brāļi un māsas!
Esmu priecīgs izdzīvot šo trešo Lielā gavēņa svētdienu kopā ar jums. Tas ir svarīgs posms mūsu ceļā, pa kuru sekojam Jēzum līdz pat Lieldienām, kas ir Viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās diena.
Šajā ceļā cieši savijas Dieva tuvums un mūsu ticības dzīve: atjaunojot katrā no mums Kristības žēlastību, Kungs aicina mūs atgriezties, vienlaikus attīrot mūsu sirdis ar savu mīlestību un žēlsirdības darbiem, ko Viņš mūs aicina veikt. Šajā sakarā mūs ļoti spēcīgi aizkustina Jēzus un samariešu sievietes tikšanās. Šodienas Evaņģēlijs ne tikai uzrunā mūs, bet arī runā par mums un palīdz mums pārskatīt savas attiecības ar Dievu.
Samariešu sievietes slāpes pēc dzīves un mīlestības ir arī mūsu slāpes: runa ir par Baznīcu un visu cilvēci, kas ir grēka dēļ ievainota, taču reizē ļoti dziļi ilgojas pēc Dieva. Mēs Viņu meklējam kā ūdeni, pat ja to neapzināmies, katru reizi, kad jautājam par notikumu jēgu, katru reizi, kad sajūtam, cik ļoti mums pietrūkst labā, ko vēlamies sev un saviem tuviniekiem.
Šajos meklējumos mēs sastopam Jēzu. Viņš jau ir tur, pie akas, kur samariešu sieviete atrod Viņu vienu, pusdienlaikā, nogurušu no ceļojuma. Sieviete dodas pie akas šajā neparastajā laikā, iespējams, lai izvairītos no citu sieviešu aizspriedumainajiem skatieniem. Jēzus viņas sirdī saskata šīs atstumtības iemeslu: viņas neveiksmīgās laulības un pašreizējā kopdzīve padara viņu necienīgu iet kopā ar citām ciema meitām, sievām un mātēm. Tomēr Jēzus sēž pie akas, it kā gaidot viņu. Šī pārsteidzošā satikšanās ir viens no veidiem, kādā – kā to mīlēja atkārtot pāvests Francisks – Kristus atklāj pārsteigumu Dievu (…).
Šis vīrietis mīl samariešu sievieti kā neviens cits pirms tam. Kamēr viņa meklē ikdienas ūdeni, Viņš vēlas tai dāvāt jaunu, dzīvu ūdeni, kas spēj remdēt jebkuras slāpes un remdēt jebkuru nemieru, jo šis ūdens plūst no Dieva sirds, bet Dievs ir visu gaidu neizsmeļamā pilnība.
Jēzus iniciatīva tādējādi iezīmē meklējumus pēc kaut kā, kas ir lielāks par pašu ūdeni: “Ja tu pazītu Dieva dāvanu,” Kungs saka sievietei. Tas nav pārmetums, bet apsolījums: “Es esmu šeit, lai tu iepazītu Dievu, kas kļūst tev par dāvanu.” Jā, tieši tev, kas Viņu nepazini, kas uzskatīji sevi par tālu un pazudinātu. Šī dāvana tevi pārveidos: tu pati kļūsi par avotu, kas plūst mūžīgai dzīvei. Apmaiņā pret iepriekšējo slāpju sajūtu, kas bija pilna ar rūgtumu un garīgo sausumu, Dieva Dēls piedāvā dāvanu – atjaunotu dzīvi, kas plūst no Tēva žēlsirdības. Tikšanās ar Kungu visu pārveido: slāpju mocītā sieviete kļūst par avotu, izstumtā kļūst par uzticības personu. Sieviete, kas bija pilna kauna, tagad ir piepildīta ar prieku; sieviete, kas ciematā bija klusa, kļūst par misionāri visiem tā iedzīvotājiem.
Viņa nekad nebūtu iedomājusies, ka tieši viņa, tik apjukusi un dzīves sakauta, kādu dienu varēs baudīt svaigu ūdeni, Dieva tīro dāvanu, kļūstot pati par dāvanu citiem. Kā tas notiek? Sastopoties ar Jēzu, sarunājoties ar Viņu, dzīvo Dieva Vārdu, kas kļuva cilvēks, lai mūs atpestītu.
Evaņģēlijs precīzi parāda sievietes izaugsmes ceļu, kurā viņa pamazām atpazīst Jēzus identitātes pamatīpašības: cilvēks, pravietis, Mesija un Pestītājs. Atrodoties Viņa tuvumā un baudot Viņa sabiedrību, samariešu sieviete pati kļūst par patiesības avotu. Dieva dāvātā jaunā ūdens straume sāk plūst viņas sirdī, un viņa uzreiz jūt vēlmi skriet atpakaļ uz ciemu, beidzot atbrīvota no kauna un vēloties visus iepazīstināt ar savu Atbrīvotāju, Jēzu, ar to, kurš ļāva notikt visam šim brīnumam. Viņa skrien tieši pie tiem, kuri iepriekš viņu nosodīja, bet Dievs viņai ir piedevis, un viņa stāsta, sludina, liecina. Vajadzību pēc ūdens, kas bija pamudinājusi viņu doties uz aku, tagad aizvieto vēlme paziņot par pārsteidzošo jaunumu, kas viņu pārvērta.
Mīļie, līdz ar Kristību mēs visi esam saņēmuši jauna ūdens žēlastību, kas nomazgā visas vainas un remdē visas slāpes. Tāpat kā samariešu sievietei, arī mums šodien Lielajā gavēnī ir dots laiks atklāt šī sakramenta dāvanu, kas kā durvis mūs ieveda ticībā un kristīgajā dzīvē. Kā labs un rūpīgs gans, Kungs mūs gaida un vienmēr pavada tur, kur mēs dzīvojam un tādus, kādi mēs esam. Viņš žēlsirdīgi dziedē mūsu brūces un kļūst par dāvanu, ļaujot arī mums kļūt par dāvanu saviem brāļiem.
Es labi zinu, ka jūsu draudzes kopiena dzīvo teritorijā, kurā ir dažādi izaicinājumi. Netrūkst arī satraucošu sociālās atstumtības situāciju, kā arī materiālās un morālās nabadzības. Pusaudžus un jauniešus apdraud briesmas tikt maldinātiem no nāves tirgotāju puses vai piedzīvot vilšanos par nākotni. Daudzi cer uz mājām, darbu, kas nodrošinātu cienīgu dzīvi, drošu vidi, kur satikties, rotaļāties, kopīgi plānot kaut ko skaistu.
Tāpat kā pie Evaņģēlija akas, uz šo draudzi nāk vīrieši un sievietes, kam ir ievainota dvēsele, aizskarta cieņa un kuri ir izslāpuši pēc cerības. Jums ir steidzams un atbrīvojošs uzdevums atklāt Jēzus tuvumu, Viņa vēlmi atbrīvot mūsu eksistenci no ļaunumiem, kas to apdraud, piedāvājot taisnīgu, patiesu un pilnvērtīgu dzīvi. Sākot ar Euharistiju, kas ir ikvienas kristīgās kopienas pulsējošā sirds, es jūs iedrošinu panākt, lai draudzes aktivitātes būtu tādas Baznīcas zīme, kas – kā māte – rūpējas par saviem bērniem, nevis tos nosodot, bet gan uzņemot, uzklausot un atbalstot briesmās. Lai Evaņģēlija vārds, kas verd mūsos kā patiesības avots, palīdz ikvienam atvērt acis, lai spētu gudri novērtēt, kas ir labi un kas ir ļauni, tādējādi veidojot brīvas un nobriedušas sirdsapziņas.
Dārgie brāļi un māsas, ejiet uz priekšu ar paļāvību! Kungs visās situācijās iet kopā ar mums un atbalsta mūs ceļā. Lai Dievmāte vienmēr pavada jūsu soļus ticībā un dod jums prieku būt pazemīgiem un drosmīgiem Viņa Evaņģēlija sludinātājiem.»
