Meklēt

Pāvests: ticība atver acis uz cietošo cilvēci

Lielā gavēņa ceturtās svētdienas pusdienlaikā, uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos svētceļniekus, pāvests Leons XIV dalījās pārdomās par ticību kā gaismu pasaulei, uzsverot, ka tā nav "lēciens tumsā" un nepieprasa "akli ticēt".

Silvija Krivteža - Vatikāns

Uzrunā pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" Romas bīskaps norādīja, ka "mēs esam aicināti izdzīvot kristietību "ar atvērtām acīm". Ticība nav akla rīcība vai iekārtošanās kādā reliģiskā pārliecībā, kas liek mums novērst skatienu no pasaules". Svētais tēvs piebilda, ka "ticība palīdz mums skatīties no Jēzus skatupunkta, ar Viņa acīm". Mums ir "jāatver acis, tāpat kā to darīja Jēzus, pirmkārt uz citu cilvēku ciešanām un pasaules brūcēm".

«Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!

Lielā gavēņa ceturtajā svētdienā Evaņģēlijs mums vēsta par cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs ( 9,1-41). Izmantojot šī notikuma simboliku, evaņģēlists Jānis stāsta par pestīšanas noslēpumu – kad mēs bijām iegrimuši tumsā, kad cilvēce staigāja tumsā (sal. Is 9,1), Dievs sūtīja savu Dēlu kā pasaules gaismu, lai atvērtu acis aklajiem un apgaismotu mūsu dzīvi.

Pravieši paredzēja, ka Mesija atvērs acis aklajiem (sal. Is 29,18; 35,5; Ps 146,8). Pats Jēzus apstiprina savu misiju, parādot, ka "aklie atgūst redzi" (Mt 11,5), un, stādot sevi priekšā, saka: "Es esmu pasaules gaisma" ( 8,12). Patiešām, mēs visi varam teikt, ka esam "piedzimuši akli", jo paši nespējam saskatīt dzīves noslēpuma dziļumus. Tāpēc Dievs Jēzū kļuva cilvēks, lai mūsu cilvēcība, kas veidota ar Viņa žēlastības elpu, saņemtu jaunu gaismu, kas mums palīdzētu beidzot ieraudzīt pašiem sevi, citus un Dievu.

Pārsteidz fakts, ka gadsimtu gaitā ir izplatījies, un joprojām pastāv uzskats, ka ticība ir sava veida "lēciens tumsā", saprāta atteikšanās, un, ka ticēt nozīmē "akli ticēt". Tomēr Evaņģēlijs saka, ka saskarsmē ar Kristu acis atveras tik lielā mērā, ka reliģisko varas iestāžu pārstāvji neatlaidīgi jautā izdziedinātajam cilvēkam: "Kā tavas acis tika atvērtas?" ( 9,10), kā arī: "Kā Viņš atvēra tavas acis?" (26).

Brāļi un māsas, arī mēs – Kristus mīlestības dziedināti – esam aicināti izdzīvot kristietību "ar atvērtām acīm". Ticība nav akla rīcība, atteikšanās no saprāta vai iekārtošanās kādā reliģiskā pārliecībā, kas liek mums novērst skatienu no pasaules. Gluži pretēji, ticība palīdz mums skatīties "no Jēzus skatupunkta, ar Viņa acīm: tā ir līdzdalība Viņa skatījumā" (Enciklika Lumen Fidei, 18), un tāpēc tā prasa no mums "atvērt acis", tāpat kā to darīja Jēzus, pirmkārt, uz citu cilvēku ciešanām un pasaules brūcēm.

Šodien, saskaroties ar tik daudziem cilvēka sirds jautājumiem un dramatiskajām netaisnības, vardarbības un ciešanu situācijām, kas raksturo mūsu laikmetu, ir nepieciešama modra, uzmanīga un pravietiska ticība, kas atvērtu acis uz pasaules tumsību un ienestu tajā Evaņģēlija gaismu, aktīvi iesaistoties miera, taisnīguma un solidaritātes veicināšanā.

Lūgsim Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību, lai Kristus gaisma atvērtu mūsu siržu acis un mēs ar vienkāršību un drosmi spētu liecināt par Viņu».

16 marts 2026, 10:00

L’Angelus è una preghiera recitata in ricordo del Mistero perenne dell’Incarnazione tre volte al giorno: alle 6 della mattina, a mezzogiorno e alla sera verso le 18, momento nel quale viene suonata la campana dell’Angelus. Il nome Angelus deriva dal primo versetto della preghiera – Angelus Domini nuntiavit Mariae – che consiste nella lettura breve di tre semplici testi che vertono sull’Incarnazione di Gesù Cristo e la recita di tre Ave Maria. Questa preghiera è recitata dal Papa a Piazza San Pietro a mezzogiorno la domenica e nelle Solennità. Prima della recita dell’Angelus, il Pontefice tiene anche un breve discorso prendendo spunto dalle Letture del giorno. Seguono i saluti ai pellegrini.
Dalla Pasqua fino a Pentecoste, al posto dell’Angelus viene recitato il Regina Coeli, che è una preghiera in ricordo della Risurrezione di Gesù Cristo, al termine della quale viene recitato il Gloria per tre volte.

Pēdējie 'Kunga eņģelis'

Lasīt visu >