Leons XIV mudina Monako ticīgos sludināt Evaņģēliju un aizstāvēt cilvēka cieņu

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Monako dzīvo 38 tk. iedzīvotāju. Leons XIV atzina, ka viņu sastāvs ir ļoti daudzveidīgs: monakieši, franči, itāļi un cilvēki no daudzām citām valstīm. Šajā mazajā pilsētvalstī, kur vairāk nekā 80 % iedzīvotāju ir katoļi, “līdzās izcelsmes daudzveidībai pastāv arī citas sociālekonomiskas atšķirības”. Baznīcā, kā uzsvēra pāvests, “šīs atšķirības nekad nav iemesls sadalījumam sociālās klasēs”, bet, gluži pretēji, “katrs tiek pieņemts kā persona un Dieva bērns, un katrs ir žēlastības saņēmējs. Tādējādi tiek veicināta kopība, brālība un savstarpēja mīlestība”.

Homīlijā Leons XIV norādīja, ka svētais Jānis palīdz mums izprast mūsu pestīšanas noslēpumu. Viņš savā pirmajā vēstulē raksta, ka mums pie Dieva un Viņa priekšā ir aizstāvis, proti, Jēzus Kristus, taisnīgais (sal. 1 Jņ 2,1-2). Mēs, cilvēki, esam trausli. Mūs apgrūtina grēku nasta. Paši saviem spēkiem vien mēs nespējam sasniegt laimi. Mūs ir sasniedzis pats Dievs caur savu Dēlu Jēzu Kristu. “Kristus ir dinamiskais centrs, mūsu ticības sirds,” teica pāvests, paskaidrojot, ka grib vērsties pie visiem klātesošajiem tieši ar šo centrālo punktu. Viņš sveica princi Albertu II, arhibīskapu Dominiku Mariju Dāvidu, priesterus un konsekrētās personas.

Uzrunas turpinājumā Romas bīskaps, raugoties uz Kristu kā “aizstāvi”, pievērsās tādiem izšķirošiem jēdzieniem un jautājumiem kā kopība un Evaņģēlija sludināšana cilvēka aizsardzības labā. Runājot par kopības dāvanu, viņš teica:

“Jēzus Kristus, taisnīgais, aizbildinot par cilvēci pie Tēva, samierina mūs ar Viņu un savstarpēji. Viņš nenāk, lai izteiktu nosodošu spriedumu, bet lai visiem dāvātu savu žēlsirdību, kas attīra, dziedē, pārveido un padara mūs par vienas Dieva saimes locekļiem.”

Leons XIV paskaidroja, ka Kristus aizstāv nabagus un grēciniekus, nevis lai atbalstītu ļaunumu, bet lai atbrīvotu viņus no apspiestības un verdzības un padarītu par Dieva bērniem un brāļiem savā starpā. Nav nejaušība, ka Jēzus darbi neaprobežojas ar cilvēka fizisko vai garīgo dziedināšanu, bet ietver arī svarīgu sociālo un politisko dimensiju: dziedinātais cilvēks tiek atkal iekļauts cilvēciskajā un reliģiskajā kopienā, no kuras viņš bieži vien tieši savas slimības vai grēka dēļ bija izslēgts.

Šī kopība ir Baznīcas visspožākā zīme – uzsvēra pāvests. Baznīca ir aicināta atspoguļot pasaulē Dieva mīlestību. Dievs nešķiro cilvēkus (sal. Apd 10,34). “Šajā nozīmē es gribētu teikt,” viņš turpināja, “ka jūsu Baznīcai šeit Monako Firstistē pieder liela bagātība: tā ir vieta, realitāte, kurā visi tiek pieņemti un viesmīlīgi uzņemti”. Baznīcā visi tiek uzņemti kā personas un Dieva bērni, un visi saņem no Kristus, mūsu aizstāvja pie Tēva, žēlastības dāvanu. “Patiesībā mēs visi esam kristīti Viņā, un tādēļ, kā apgalvo svētais Pāvils, ‘nav ne jūda, ne grieķa, nav verga, ne brīvā; nav ne vīrieša, ne sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū’ (Gal 3,28).”

Stundu liturģijas laikā pāvests izcēla vēl vienu svarīgu aspektu, proti, Evaņģēlija sludināšanu cilvēka aizstāvībai. Vēloties, lai visi pieņemtu Tēva mīlestības labo vēsti, Jēzus nostājas kā “aizstāvis” īpaši to pusē, kuri tiek uzskatīti par Dieva pamestiem, aizmirstiem un atstumtiem. Šajā sakarā Leons XIV atgādināja, ka arī Baznīca ir aicināta kļūt par cilvēka aizstāvi. Tai ir jāaizstāv visi cilvēki. Baznīca, sludinot Evaņģēliju, apgaismo cilvēku un sabiedrību, lai “Kristus un Viņa Vārda gaismā tie atklātu savu identitāti” un “eksistences galīgo mērķi un vēstures likteni”.

“Sludiniet dzīvības, cerības un mīlestības Evaņģēliju,” mudināja Svētais tēvs Monako katoļticīgos. “Nesiet visiem Evaņģēlija gaismu, lai tiktu aizstāvēta” katra cilvēka “dzīvība no ieņemšanas brīža līdz dabiskajai nāvei; piedāvājiet jaunus orientierus sekularizācijas plūdu apturēšanai”, kas izraisa risku novest cilvēku individuālismā.

Evaņģēlija sludināšana un ticība ir dziļi iesakņojušās Monako ticīgo un sabiedrības dzīvē. Tomēr pāvests brīdināja, lai tas nepārvērstos par ieradumu. Pat labi ieradumi var kļūt mehāniski, ja mēs pārstājam uzdot būtiskus jautājumus par cilvēka cieņu un taisnīgumu sabiedrībā. Viņš turpināja: “Dzīva ticība vienmēr ir pravietiska, spēj izraisīt jautājumus un izaicināt: vai mēs patiesi aizstāvam cilvēku? Vai mēs aizsargājam personas cieņu, rūpējoties par dzīvību visos tās posmos? Vai pašreizējais ekonomikas un sabiedrības modelis patiešām ir taisnīgs un balstīts uz solidaritāti?”

Homīlijas noslēgumā Romas bīskaps atgādināja, ka “skatiens, kas vērsts uz Jēzu Kristu, mūsu aizstāvi pie Tēva, izraisa ticību, kura sakņojas personīgās attiecībās ar Viņu, ticību, kas kļūst par liecību, spējīgu pārveidot dzīvi un atjaunot sabiedrību”. Šī ticība ir jāsludina ar jauniem līdzekļiem un jauniem izteiksmes veidiem, arī digitāliem instrumentiem.