Pāvests: Kristus sauc no krusta – nolieciet ieročus!
Silvija Krivteža - Vatikāns
29. martā Svētā Pētera laukumā pāvests Leons XIV svinēja Palmu jeb Kunga Ciešanu svētdienas Svēto Misi, pirmo reizi sava pontifikāta laikā atklājot Lielās nedēļas svinības. Tajās piedalījās aptuveni 35 tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm.
«Dārgie brāļi un māsas,
Jēzum iet Krusta ceļu. Ejot kopā ar Viņu, mēs pārdomājam Viņa ciešanas visas cilvēces labā, Viņa dzīvi kā mīlestības dāvanu. Mēs vēršam savu skatienu uz Jēzu, kurš atklājas kā Miera Ķēniņš, arī tad, kad citi gatavojas karam. Viņš paliek nelokāms savā lēnprātībā, kamēr citi kurina vardarbību. Viņš piedāvā sevi kā mierinājumu cilvēcei, kamēr citi tver zobenus un nūjas. Jēzus ir pasaules gaisma, tikmēr tumsa nolaižas pār zemi. Jēzus nāca, lai atnestu dzīvību, tikmēr sāk īstenoties plāns Viņu notiesāt uz nāvi.
Kā Miera Ķēniņš Jēzus vēlas cilvēci ielikt Tēva rokās un nojaukt katru mūri, kas mūs šķir no Dieva un no mūsu tuvākā, jo "Viņš ir mūsu miers" (Ef 2,14). Kā Miera Ķēniņš Viņš ienāk Jeruzalemē uz ēzeļa, nevis uz zirga, piepildot seno pravietojumu, kas aicināja priecāties par Mesijas atnākšanu: "Lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un pestīšanu nesošs. Viņš ir pazemīgs un jāj uz ēzelīša, uz ēzeļmātes kumeļa. Viņš iznīcinās kaujas ratus Efraimā un Jeruzalemē zirgus un kara stops tiks salauzts. Viņš tautām sludinās mieru" (Zah 9,9-10).
Miera Ķēniņš. Kad viens no Viņa mācekļiem izvilka zobenu, lai viņu aizstāvētu, un iesita augstā priestera kalpam, Jēzus viņu nekavējoties apturēja, sakot: "Liec savu zobenu atpakaļ savā vietā, jo visi, kas ķersies pie zobena, no zobena ies bojā" (Mt 26,52).
Miera Ķēniņš. Lai gan bija nospiests ar mūsu ciešanām un caurdurts mūsu grēku dēļ, Jēzus "pat neatvēra savu muti kā jērs, ko ved uz kaušanu, un kā avs, kas klusē savu cirpēju priekšā" (Is 53,7). Viņš neapbruņojās, neaizstāvēja sevi un nekaroja. Viņš atklāja Dieva maigo vaigu, kurš vienmēr noraida vardarbību, un tā vietā, lai glābtu sevi, Viņš ļāva sevi pienaglot pie krusta, lai aptvertu visus krustus, kas uzstādīti visos laikos un vietās cilvēces vēsturē.
Brāļi un māsas, šis ir mūsu Dievs: Jēzus, Miera Ķēniņš, kurš noraida karu, kuru neviens nedrīkst izmantot, lai attaisnotu karu. Viņš neklausās to lūgšanās, kas karo, noraida tās, sakot: "Pat ja jūs vairotu savas lūgšanas, Es tās neuzklausīšu. Jūsu rokas ir pilnas ar asinīm" (Is 1,15).
Raugoties uz Viņu, kurš tika piesists krustā par mums, mēs varam redzēt krustā sisto cilvēci. Viņa brūcēs mēs redzam tik daudzu sieviešu un vīriešu brūces. Jēzus pēdējā saucienā atbalsojas satriektu, slimu un vientuļu cilvēku sauciens, atbalsojas vardarbības apspiesto un kara upuru sāpju vaidi.
Kristus, Miera Ķēniņš, no sava krusta atkal iesaucas: Dievs ir mīlestība! Apžēlojieties! Nolieciet ieročus! Atcerieties, ka jūs esat brāļi un māsas!
Dieva kalpa, bīskapa Tonino Bello, vārdiem runājot, es vēlētos uzticēt šo saucienu Vissvētākajai Marijai, kura stāv zem sava Dēla krusta un arī šodien raud pie krustā sisto kājām: «Svētā Marija, Trešās dienas sieviete, dāvā mums pārliecību, ka, neskatoties ne uz ko, nāve vairs nevaldīs pār mums; ka netaisnības dienas ir skaitītas; ka kara zibžņi izgaisīs krēslā; ka nabago ciešanas beigsies. (...) Dāvā mums ticību, ka visu vardarbības un sāpju upuru asaras izžūs kā rasas pilieni pavasara saulē.»
