Pāvests: kalpot cilvēcei, kas alkst pēc patiesības un taisnīguma
Silvija Krivteža - Vatikāns
Svētais tēvs skaidroja, ka šis ir viens no stāstiem, kas pavada katehumenus ceļā uz Lieldienu kristību. Tomēr tas ir svarīgs arī visai kopienai, jo palīdz vai nu kļūt par kristiešiem, vai "būt par tādiem ar vēl lielāku patiesumu un prieku".
Jēzus ir Dieva atbilde uz mūsu slāpēm. Tikšanās ar Viņu atver cilvēkā iekšējo avotu, "kas verd mūžīgai dzīvei" (Jņ 4,14), turpināja pāvests, norādot, ka daudzi cilvēki visā pasaulē arī šodien dzīvo, meklējot šo garīgo avotu. Saistībā ar to Svētais tēvs citēja Etiju Hillesumu, jaunu ebreju sievieti, kas gāja bojā Aušvicas koncentrācijas nometnē. Savā dienasgrāmatā viņa rakstīja, ka dažkārt viņa sasniedz šo avotu, "bet biežāk tas ir aprakts ar akmeņiem un smiltīm, un Dievs šķiet „aprakts”; tad ir jārok atkal un atkal”. Pēc pāvesta teiktā, nav labāku pūļu kā tās, kas veltītas savas sirds attīrīšanai.
«Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Jēzus saruna ar samariešu sievieti, no dzimšanas akla cilvēka izdziedināšana un Lācara augšāmcelšana jau kopš Baznīcas pirmsākumiem met gaismu uz ceļu, ko izvēlas tie, kuri Lieldienās pieņem Kristības sakramentu un sāk jaunu dzīvi. Evaņģēlija lappuses, kuras lasām, sākot no šīs svētdienas, ir veltītas katehumeniem, un tās no jauna klausās visa kopiena, jo palīdz kļūt par kristiešiem vai, ja esam jau kristieši, būt kristiešiem autentiskākā veidā un dzīvot ar lielāku prieku.
Jēzus ir Dieva atbilde uz mūsu slāpēm. Kā pats norāda samariešu sievietei, tikšanās ar Viņu katrā cilvēkā aktivizē "avotu, kas verd mūžīgai dzīvei" (sal. Jņ 4, 14). Cik daudz cilvēku visā pasaulē joprojām meklē šo "garīgo aku"! Etija Hillesuma savā dienasgrāmatā rakstīja: "Dažkārt es sasniedzu šo avotu, bet biežāk tā priekšā bija akmeņi un smiltis, un šķita, ka arī Dievs ir "aprakts", un man bija jārok atkal un atkal." Dārgie, nav labāku pūļu kā tās, kas veltītas savas sirds attīrīšanai. Tāpēc Lielais gavēnis ir dāvana – mēs ieejam tā trešajā nedēļā un esam aicināti intensificēt šo ceļojumu!
Evaņģēlijā rakstīts arī, ka "Jēzus mācekļi pienāca un brīnījās, ka Viņš sarunājas ar sievieti" (Jņ 4, 27). Viņiem ir tik grūti identificēties ar Viņa misiju, ka Skolotājs ir spiests viņus provocēt: "Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļauja?" Es jums saku: paceliet savas acis un paskatieties uz druvām, jo tās jau gatavas pļaujai!" (Jņ 4, 35). Kungs joprojām saka savai Baznīcai: "Paceliet savas acis un atzīstiet Dieva pārsteigumus!" Četrus mēnešus pirms pļaujas vēl gandrīz nekas nav redzams. Bet tur, kur mēs neko neredzam, žēlastība jau darbojas, un augļi ienākas. Raža ir bagātīga, iespējams, strādnieku ir maz, jo viņi ir aizņemti ar citiem darbiem. Bet Jēzus ir ļoti uzmanīgs. Viņam vajadzēja vienkārši ignorēt samariešu sievieti, bet tā vietā Viņš sarunājas ar viņu, uzklausa viņu, tic viņai bez slēptiem motīviem un bez nicinājuma.
Cik daudz cilvēku Baznīcā meklē tādu pašu uzmanību, tādu pašu pieejamību! Cik skaisti ir tad, kad mēs zaudējam laika izjūtu, lai veltītu savu uzmanību tiem, kurus satiekam savā ceļā – tieši tādus, kādi viņi ir. Jēzus pat aizmirsta paēst, jo tik ļoti Viņu baroja vēlme izpildīt Dieva gribu, lai sasniegtu katra cilvēka sirdi (sal. Jņ 4, 34). Tādējādi samariešu sieviete kļūst par pirmo no daudziem evaņģelizētājiem. Pateicoties viņas liecībai, daudzi no šīs pilsētas, kurā dzīvoja nicināti un atstumti cilvēki, sastapa Jēzu, un viņos ticība sāka plūst kā tīrs ūdens.
Māsas un brāļi, lūgsim šodien Vissvētāko Jaunavu Mariju, Baznīcas Māti, lai mēs kopā ar Jēzu un tāpat kā Jēzus varētu kalpot cilvēcei, kas izslāpusi pēc patiesības un taisnības. Šis nav laiks strīdiem starp vienu vai otru templi, starp "mums" un "citiem" – Dievs meklē vīriešus un sievietes, kas ir miera cilvēki un kas Viņu pielūdz Garā un patiesībā» (sal. Jņ 4, 23-24).
