Evaņģēlijs mūs pārveido un nes mums dzīvību

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Dārgie brāļi un māsas, es esmu priecīgs būt jūsu vidū un kopā ar jums un jūsu draudzes kopienu klausīties Dieva Vārdu,” teica Leons XIV, iesākot homīliju. “Šajā svētdienā mēs dzirdam stāstu par Ābrahama ceļojumu (sal. Rad 12,1-4) un Jēzus Pārveidošanos (sal. Mt 17,1-9). Ikviens no mums, tāpat kā Ābrahams, atrodas ceļojumā. Dzīve ir ceļojums, kas prasa uzticēšanos, paļaušanos uz Dieva Vārdu, kas mūs aicina un dažkārt lūdz, lai mēs atstājam visu.”

Pāvests atzina, ka mums var rasties kārdinājums bēgt no nestabilitātes, bet tieši tad mēs varam novērtēt negaidītā apsolījuma lielumu. Tā ir pasaulīgā domāšana. Mēs katru dienu visu mēģinām nomērīt un cenšamies visu kontrolēt. Taču tādējādi zaudējam iespēju atklāt patieso dārgumu, dārgakmeni, kā to māca Evaņģēlijs, ko Dievs pārsteidzoši ir paslēpis mūsu laukā.

Ābrahama ceļojums sākas ar zaudējumu. Viņš atstāj savu zemi un mājas, kas glabā viņa pagātnes atmiņas. Taču viņš iegūst jaunu zemi un neskaitāmu daudzumu pēcnācēju. Viss kļūst par svētību. Svētais tēvs atgādināja, ka, ja mēs ticībā atbildēsim Dieva aicinājumam un dosimies ceļā, ja uzdrošināsimies pieņemt jaunus dzīves un mīlestības lēmumus, tad vairs nebaidīsimies arī kaut ko zaudēt, jo sajutīsim, ka augam bagātībā, ko neviens mums nevar atņemt.

Ceļā devās arī Jēzus mācekļi. Viņi gāja uz Jeruzalemi, kur Mācītājs pabeidza savu misiju, atdodot uz krusta dzīvību un kļūstot par svētību visiem un uz visiem laikiem. Pāvests norādīja, ka Kristus arī mūs iedrošina neapstāties un nemainīt virzienu. “Nav lielāka solījuma, nav lielāka dārguma kā dzīvot, lai dotu dzīvību!” viņš uzsvēra.

Nedaudz pirms Pārveidošanās Tabora kalnā dienas Jēzus pastāstīja saviem mācekļiem, kāds būs viņu ceļojuma galamērķis, proti, Viņa ciešanas, nāve un augšāmcelšanās. Pēteris pretojās un Jēzus viņu norāja. Kristus pārvarēja apustuļu iekšējo tumsu, kad kalna virsotnē parādījās viņu acīm pārveidots neiedomājami spožā gaismā. Godības pilnajā vīzijā blakus Viņam parādījās Mozus un Elija, liecinot, ka Jēzū piepildās visi Raksti (sal. Mt 17, 2-3). No mākoņa atskanēja Tēva balss, kas šķita lūgšana: “Šis ir mans mīļais Dēls – Viņu klausiet!” (Mt 17, 5). Šajā kontekstā Leons XIV atgādināja, ka šī balss atskan arī mums šodien un aicina mūs klausīt Jēzu. Viņš teica:

“Un es, mīļie, esot jūsu vidū, vēlos atkārtot šo aicinājumu un teikt jums: lūdzu, māsas un brāļi, klausīsimies Viņu! Viņš ceļo kopā ar mums arī šodien, lai šajā pilsētā mācītu mums beznosacījumu mīlestības loģiku, atteikšanos no jebkādas aizsardzības, kas kļūst par aizvainojumu. Klausīsimies Viņu, ieiesim Viņa gaismā, lai kļūtu par pasaules gaismu, sākot ar rajonu, kurā dzīvojam. Visa draudzes un tās grupu dzīve pastāv šim nolūkam: tā ir kalpošana gaismai, kalpošana priekam.”

Homīlijas turpinājumā pāvests norādīja, ka ceļojums turpinās arī pēc Pārveidošanās notikuma. Runa ir par Baznīcas un arī konkrēti šīs draudzes misiju, kas izriet no Evaņģēlija. “Daudzu un sarežģītu problēmu priekšā, ar kādām saskaras šī teritorija un kas apgrūtina jūsu dzīvi šeit,” viņš sacīja, “jums ir uzticēta ticības skatiena pedagoģija, kas visu pārveido cerībā, veicinot dedzību, dalīšanos, radošumu, un tādējādi dziedinot šī rajona daudzās brūces.”

Romas bīskaps pauda prieku, ka šī draudzes kopiena ir dzīva un rosīga un ka, neskatoties uz nopietnajām teritoriālajām problēmām, tā ir drosmīga Evaņģēlija lieciniece.

“Dārgie brāļi un māsas, jūs esat cerības zīmes,” teica pāvests. “Pārveidošanās gaisma jau ir klātesoša šajā kopienā, jo šeit darbojas Kungs un jo daudzi no jums tic Viņa maigajam spēkam, kas visu pārveido. Kad mēs redzam, ka daudzas lietas ap mums neiet labi, mēs dažkārt jautājam: vai tam, ko mēs darām, ir jēga? Mūs pārņem mazdūšības kārdinājums, mēs zaudējam motivāciju un degsmi. Taču tieši saskaroties ar ļaunuma noslēpumu, mums jāliecina par savu kristīgo identitāti, par to, ka esam cilvēki, kuri vēlas padarīt Dieva Valstību sajūtamu vietās un laikos, kur dzīvojam. Tas ir mans novēlējums jums visiem, šai draudzes kopienai un daudziem brāļiem un māsām, kuri vēl nav atzinuši Jēzu par patieso gaismu un patieso prieku.”

Homīlijas noslēgumā pāvests apliecināja: “Saskaroties ar visu, kas izkropļo cilvēku un viņa dzīvi, mēs turpinām sludināt Evaņģēliju, kas pārveido un dod dzīvību, un būt tā liecinieki. Lai Vissvētākā Jaunava, Baznīcas Māte, vienmēr mūs pavada un aizstāv.”

Kad beidzas Svētā Mise, Romas debesis jau ir satumsušas. Pēc tikšanās ar draudzes Pastorālo padomi pāvests ar pēdējiem sveicieniem vēršas pie tūkstošiem cilvēku, kas stāv aiz barjerām. Neraugoties uz tumsu un ziemas vakara drēgnumu, paliek gaisma, ko šai draudzē ienesa Romas bīskaps. Ticīgo kopiena šodien piedzīvoja Lieldienu vigīlijas garšu, kad tumsā atspīdēja Kristus gaisma. Baznīcas pagalmā kāds tēvs tur pie rokas savu bērnu. Abi stāv cilvēku pūlī un skatās, kā attālinās automašīna ar Vatikāna numuriem. Pēkšņi bērns tēvam saka: “Pāvests teica, ka mēs esam gaisma.” “Jā,” apstiprina tēvs, “mēs esam gaisma”.