Vai par karu izraisīšanu atbildīgie kristieši veic nopietnu sirdsapziņas izmeklēšanu?

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētais tēvs biktstēviem atgādināja, ka Grēksūdzes sakraments atjauno vienotību ar Dievu, ar Baznīcu un ar sevi pašu, tādējādi veicinot arī mieru un vienotību visā cilvēcē.

“Varētu rasties jautājums,” teica pāvests, “vai tiem kristiešiem, kuriem pienākas liela atbildība bruņotajos konfliktos, pietiek pazemības un drosmes, lai veiktu nopietnu sirdsapziņas izmeklēšanu un izsūdzētu grēkus?”

Tikai tas, kurš ir izlīdzis, dzīvo mierā un nes mieru citiem

Leons XIV izvirzīja šo jautājumu, 13. martā Vatikānā tiekoties ar 400 biktstēviem. Viņš atgādināja, ka šī “vienotības dinamika”, kas atrodama grēksūdzē, “ir priekšnoteikums mieram starp cilvēkiem un tautām”.

“Tikai izlīdzis cilvēks spēj dzīvot bez agresijas un būt par miera nesēju citiem!” uzsvēra pāvests. “Tas, kurš noliek lepnuma ieročus un ļauj Dieva piedošanai sevi nepārtraukti atjaunot, kļūst par samierināšanas nesēju ikdienas dzīvē. Viņā piepildās vārdi, kas piedēvēti Svētajam Franciskam no Asīzes: «Kungs, dari mani par Tava miera instrumentu».”

Kristieši, kas neizmanto Izlīgšanas sakramentu

Leons XIV mudināja Apustulisko Penitenciāriju, ko vada galvenais penitenciārijs kardināls Andželo De Donatis un reģents bīskaps Kšištofs Jozefs Nikiels, turpināt biktstēvu formāciju, lai Grēksūdzes sakraments tiktu arvien dziļāk izprasts, pienācīgi svinēts un tādējādi mierīgi un efektīvi piedzīvots no visas Dieva tautas puses. Pāvests atzina, ka diemžēl kristieši to neizmanto pietiekoši, lai gan Baznīca ir pakāpeniski paplašinājusi iespējas to svinēt.

Tas ir tā, it kā kristiešu plaši izplatītās nevērības dēļ Baznīcas žēlsirdības bezgalīgais dārgums paliktu “neizmantots”. Nereti tie paliek ilgu laiku grēka stāvoklī, tā vietā, lai ar ticību un sirds vienkāršību pieietu pie grēksūdzes un saņemtu Augšāmcēlušā Kunga dāvanu.

Pieiet pie grēksūdzes vismaz reizi gadā

Laterāna IV koncils 1215. gadā noteica, ka katram katoļticīgajam vismaz reizi gadā ir jāizsūdz grēki, un Katoliskās Baznīcas katehisms pēc Vatikāna II koncila apstiprināja šo normu – atgādināja pāvests. Citējot svēto Augustīnu, viņš uzsvēra, ka “atzīt savus grēkus, it īpaši šajā Lielā gavēņa laikā”, nozīmē atrast saskaņu ar Dievu un atjaunot saikni ar Viņu.

Sakraments, kas ir “vienotības laboratorija”

Izlīgšanas sakraments ir “vienotības laboratorija”: saņemot grēku piedošanu un atgūstot svētdarošo žēlastību, tiek atjaunota kristieša saikne ar  Dievu. Svētais tēvs norādīja, ka tas ļauj cilvēkam būt iekšēji viengabalainam un vienotam ar Baznīcu. Viņš arī atgādināja, ka grēks sarauj “garīgo vienotību ar Dievu”. Leons XIV sacīja:

“Tas nozīmē pagriezt muguru, un šī dramatiskā iespēja ir tikpat reāla kā brīvības dāvana, ar ko Dievs pats apveltīja cilvēkus. Noliegt, ka grēks patiešām sarauj saikni ar Dievu, patiesībā nozīmē neatzīt cilvēka cieņu, jo cilvēks ir – un paliek – brīvs un tādējādi atbildīgs par saviem darbiem.”

Daudzi priesteri kļuva svēti konfesionālā

Jaunajiem priesteriem un semināristiem pāvests atgādināja, ka “priestera visa dzīve var tikt pilnībā piepildīta, rūpīgi un uzticīgi svinot šo sakramentu”. Daudzi priesteri, kļuva svēti tieši konfesionālā. Leons XIV pieminēja svēto Jāni Mariju Vianeju, Leopoldu Mandiču, tēvu Pio un svētīgo Mihalu Sopočko.

Izlīgstot, atjaunojas saite arī ar Baznīcu

Pāvests atgādināja, ka, grēksūdzē izlīgstot un atjaunojot saikni ar Dievu, cilvēks atjauno vienotību arī ar Baznīcu. Tādā veidā Dieva tautas saimi bagātina tās dēlu un meitu, kuri ir nožēlojuši savus grēkus un saņēmuši piedošanu, svētums.

“Dārgie brāļi,” teica Leons XIV, “biktskrēslā mēs ņemam līdzdalību Baznīcas nemitīgā būvniecībā: vienas, svētas, katoliskas un apustuliskas Baznīcas celšanā; un tādējādi mēs dodam jaunu enerģiju arī sabiedrībai un pasaulei.”

Atbildes uz eksistenciālajiem jautājumiem

Uzrunas noslēgumā pāvests atgādināja, ka vienotība ar Dievu un Baznīcu ir priekšnoteikums cilvēku iekšējai vienotībai, kas šodien, šajā sadrumstalotības laikmetā, kurā mums ir lemts dzīvot, ir tik ļoti nepieciešama. Vēlme pēc iekšējas vienotības ir īpaši reāla mūsdienu jauniešu sirdīs.

Drudžainā patēriņa neizpildītie solījumi un vilšanās, ko izraisa no patiesības atrautā brīvība, pateicoties Dieva žēlsirdībai, var pārvērsties par evaņģelizācijas izdevību: sajūtot iekšējo tukšumu, cilvēkā pamostas eksistenciālie jautājumi, uz kuriem pilnībā var atbildēt tikai Kristus. “Dievs kļuva cilvēks, lai mūs glābtu, un Viņš to dara arī, padziļinot mūsu reliģisko apziņu un mūsu neizdzēšamās alkas pēc patiesības un mīlestības,”, teica Leons XIV.