Katram klosterim jākļūst par "kalpošanas skolu"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Atsaucoties uz svētā Benedikta Regulu, kurā viņš mudina būt pastāvīgi nomodā pār saviem labajiem darbiem, Leons XIV norādīja uz lūgšanas un Lectio divina lielo nozīmi. Lūgšana un Dieva vārda lasīšana ļauj saskatīt patiesību par sevi, atzīt savus vājumus un grēkus un priecāties par Kunga žēlastībām. “Tādējādi mūsos atdzīvojas vēlme piederēt Viņam un tiek apstiprināts mūsu konsekrācijas svētsolījums,” viņš uzsvēra. Tomēr klostermāsas svētuma ceļš nav tikai personīgs ceļš, bet tam ir nepieciešama kopienas dimensija, “kurā Lieldienu atbrīvošanas vēsts konkretizējas brālīgā kalpošanā, kas ir Kristus universālās mīlestības pret Baznīcu un cilvēci atspulgs”.
Uzrunas turpinājumā Leons XIV norādīja uz sinodalitāti, kuras nozīmi kristīgajā dzīvē izcēla pāvests Francisks. Klosterī tā izpaužas kā “iešana kopā” ikdienā, citam citā ieklausoties, kā brālība un kopīga lūgšana. Tā izpaužas kopīgi pieņemtajos lēmumos, kur autoritāte un paklausība iet roku rokā ar dialogu, lai kopīgi meklētu Dieva gribu.
Klusumu nevar uztvert kā vienkāršu noslēgšanos no ārpasaules – atgādināja Svētais tēvs. Tas ir līdzeklis, lai mācekļu sirdīs pieaugtu mīlestība, kas līdzinās Mācītāja mīlestībai, gatava dalīties un palīdzēt, arī starp klosteriem. Tādējādi klosterdzīve pasaulē, ko bieži raksturo noslēgšanās sevī un individuālisms, arvien vairāk kļūs par paraugu visai Dieva tautai, atgādinot, ka, lai būtu misionāri, pirms kaut ko darīt, ir vajadzīgs noteikts dzīvesveids un ir jāveido attiecības. Pāvests sacīja:
“Šeit mēs varētu pieminēt vienu īpašu klostera misijas aspektu: aizlūgšanu, kurā Vārds, kas kļuvis par lūgšanu, vieno ar Kristu, starpnieku, kurš aizbildina par mums. Aizlūgšana ir to siržu privilēģija, kas pukst saskaņā ar Dieva žēlsirdību, gatavas apkopot un stādīt Kungam priekšā mūsdienu un visu laiku cilvēku priekus un sāpes, cerības un bēdas, un tas ir jums uzticētā darba primārais un fundamentālais aspekts.
Kā paraugu Leons XIV minēja pravieti Annu, kura nekad neattālinājās no svētnīcas, dienu un nakti lūgšanās un gavēšanā kalpojot Dievam. Lūgšana un askēze ļāva viņai atpazīt nabadzīgajā un nezināmajā bērnā, ko Marija un Jāzeps bija atveduši, Mesiju; viņa saskatīja vēstures līkločos Dieva iesaistīšanos un pasludināja to kā pravietisku prieka un cerības vēsti visai Izraēļa tautai.
Uzrunas noslēgumā pāvests atgādināja par mūžizglītības lielo nozīmi un tās nepieciešamību sevišķi mūsdienās. Šī formācija vispirms pastāv tanī, lai tiktu pazīta “Kristus mīlestība, kas pārsniedz jebkādu sapratni”, un ir svarīga tādēļ, lai konsekrētā dzīve varētu arvien atbilstošāk kalpot klosterim, Baznīcai un pasaulei. Leons XIV atgādināja, ka katram klosterim arvien vairāk jākļūst, kā to vēlējās svētais Benedikts, par “kalpošanas Kungam skolu”. Svētais tēvs pateicās šīm kontemplatīvās dzīves kopienu māsām par neizmērojamo labumu, ko viņas ar savu ziedošanos un nemitīgo lūgšanu nemanāmi dod Baznīcai. “Turpiniet šo darbu, kas ir ‘Dieva darbs’,” viņš mudināja, atsaucoties uz svētā Benedikta Regulu.
