Monako uzņems pāvestu pirmo reizi savā vēsturē
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Savam otrajam apustuliskajam ceļojumam sestdien, 28. martā, Leons XIV izvēlējās Monako Firstisti. Apmeklējums ilgs vairākas stundas un iezīmēs vēsturisku pagrieziena punktu attiecībās starp Svēto Krēslu un Monako. Tomass Fujerons, Monako karaliskās pils arhīva vadītājs un vēsturnieks, intervijā Vatikāna medijiem sniedza vēsturisku ieskatu attiecībās starp Vatikānu un Monako.
Runājot par katoļu Baznīcas vēsturisko lomu Monako Firstistes dibināšanā un attīstībā, Fujerons norādīja, ka tā bija izšķiroša. Grimaldi ģimene ieradās Monako 13. gadsimtā un tur iesakņojās, līdz 1297. gadā nostiprināja savu suverēno varu. Šī dzimta Dženovas Republikā piederēja pie Gvelfu partijas un tādējādi atbalstīja pāvesta augstāko varu Eiropā, tostarp arī laicīgajā sfērā. Viņi stājās pretī Gibelīniem, kuri priekšroku deva Svētajam Romas imperatoram. 16. gadsimta sākums bija vēl viens pagrieziena punkts. Tieši šajā laikā Monako ieguva starptautiski atzītu suverenitāti. 1524. gadā pāvests Klemenss VII atzina, ka Grimaldi dzimtai ir augstākā vara pār Monako.
Mūsdienās katoļticība Monako ir valsts reliģija un tā ir klātesoša arī Monako politiskajā dzīvē. Katru gadu 26. un 27. janvārī tiek atzīmēti Monako aizbildnes svētās Devotas svētki, kas tiek uzskatīti par otrajiem valsts svētkiem pēc monarha svētku dienas 19. novembrī. Šo svinību ietvaros visi pulcējas katedrālē uz pateicības lūgšanu Te Deum, kas ir nozīmīgs kopības un pateicības brīdis par prinča veikumu, kurš saskaņā ar savu titulu ir augstākais valdnieks, pateicoties Dieva žēlastībai. Vēsturiski tas nozīmēja, ka prinča vara nāk tieši no Dieva. Tātad pastāv ļoti konkrēti aspekti, kas liecina, ka kristietība Monako politiskajā dzīvē ieņem centrālu vietu.
Baznīcai Monako ir liela nozīme arī izglītības jomā. Kopš 20. gadsimta līdzās valsts izglītības sistēmai pastāv privātā katoliskā izglītība. Protams, Monako arhibīskapam ir arī ievērojama morāla ietekme sabiedriskajās debatēs.
Runājot par diplomātiskajām attiecībām starp Monako un Svēto Krēslu un abu mazo valstu kopīgajiem saskarsmes punktiem, karaliskās pils arhīva vadītājs un vēsturnieks Tomass Fujerons uzskata, ka ir svarīga “soft power”. “Vatikānam ir novērotāja statuss Apvienoto Nāciju Organizācijā,” viņš sacīja, “bet pāvesta morālās autoritātes spēks ir acīmredzami universāls, ņemot vērā viņa aicinājumu. Un zināmā mērā Monako var būt arī sava veida starpnieks šai ļoti aktīvajai Vatikāna diplomātijai, katram, protams, paliekot savā vietā, jo īpaši miera veicināšanā.”
Sarunas noslēgumā vēsturnieks pauda pārliecību, ka pāvesta pirmā vizīte Monako noteikti iezīmēs šīs valsts un arī kaimiņzemju iedzīvotāju sirdis un prātus, un atstās paliekošu zīmogu firstistes vēstures lappusēs.
