Monako arhibīskaps: pāvests palīdzēs mums saskatīt "slēpto nabadzību"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Monako ir pazīstama kā bagāta un pārtikusi zeme. Daudziem tā asociējas ar luksusa automobiļiem, miljoniem vērtām jahtām un smalkām pieņemšanām. Tomēr aiz šīs mirdzošās fasādes slēpjas cita realitāte. Arhibīskaps Dāvids norādīja, ka aiz bagātības klišejām nereti slēpjas dziļa iekšēja vientulība un garīgais trauslums. Monako ir otrā mazākā valsts pasaulē pēc Vatikāna. Pāvests tur ieradīsies 28. martā.
Monako arhidiecēzes vadītājs atzina, ka sākotnēji bijis pārsteigts par ārkārtīgi atšķirīgo realitāšu līdzās pastāvēšanu tik mazā valstī. Tajā pārstāvētas 150 tautības. “Bieži vien par Monako valda nedaudz karikatūrisks priekšstats, to uztverot vienīgi kā greznības pilsētu,” viņš sacīja. “Patiesībā tās bagātība izriet no lielās izcelsmes daudzveidības un arī no zināmas sociālās sajaukšanās. Daudzi cilvēki strādā Monako, taču ne visi tur dzīvo. Tas viss veicina mūsu valsts un Baznīcas bagātību. Tāpēc es uzskatu, ka arī pāvestam apmeklēt tik mazu valsti var būt nozīmīgi: galu galā viņš vēršas pie visa pasaules. Viņa misija ir nest Evaņģēliju, stiprināt ticību un izplatīt miera un cilvēka cieņas vēsti. Tādēļ ir iespējams, ka šāda vizīte atbalsosies arī ārpus mūsu mazās valsts robežām.”
Intervijā Monako arhibīskaps norādīja, ka nabadzības veidi šajā zemē ir ļoti dažādi un dziļi. “Vispirms pastāv materiālā nabadzība, kas dažkārt ir ļoti slēpta un grūti pamanāma. Apkārt Monako dzīvo daudzi cilvēki, kuri tur strādā un veicina valsts labklājību, bet dažkārt pašu apstākļi ir smagi, jo īpaši kas attiecas uz mājokli vai dzīves dārdzību. Daudzas organizācijas, arī pašā diecēzē, pievērš uzmanību šādām situācijām. Tomēr līdzās šīm materiālajām grūtībām pastāv arī citas nabadzības formas: vientulība un dzīves jēgas zudums. Kad cilvēks dzīvo zināmā labklājībā un viņam nav lielu materiālu raižu, rodas citi jautājumi: kādu jēgu piešķirt savai eksistencei?” Arhibīskaps Dāvids minēja vientulību, vecākus, kuri ir apjukuši bērnu audzināšanas jautājumos, ģimenes drāmas un šķiršanās. “Tāpēc mūsu uzdevums,” viņš uzsvēra, “ir palikt vērīgiem attiecībā uz šīm slēptajām nabadzības formām, rūpēties vienam par otru un spēt atpazīt trausluma situācijas, kas, lai gan ne vienmēr redzamas, ir reālas un dažkārt ļoti sāpīgas.” Baznīcas uzdevums ir aizsniegt cilvēku sirdis. “Būtiskākais ir tas, lai cilvēks tiktu uzrunāts iekšēji un lai sirds atvērtos vārdam, kas spēj atmodināt, atgriezt un virzīt dzīvi citu labā.”
