Leons XIV: "Veicināt pieņemšanas harizmu!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Leons XIV atzīmēja, ka laikā, ko raksturo dziļas kultūras un socialās pārmaiņas, jaunieši ir sabiedrības un Baznīcas nākotne, bet patiesībā tie jau tagad ir dzīva un darbīga realitāte. “Viņu jautājumi liek atjaunot mūsu attiecību stilu,” teica pāvests. Viņš norādīja, ka pieņemt jauniešus, nozīmē uzklausīt viņu balsis, satikt viņu skatienus un atzīt, ka viņu dzīvē un valodā Svētais Gars turpina darboties un piedāvāt mums atjaunotus klātbūtnes un sargāšanas veidus.
Pāvests vēlējās pakavēties tieši pie šiem diviem vārdiem “klātbūtne” un “sargāšana”, sakot, ka tie abi izgaismo kristīgo pieņemšanas jēgu. Katrs no mums, sākot jau no pirmā dzīves brīža, aug sociālā realitātē. Ģimene, draudze, skola, universitāte, darbs ir sabiedrības modeļi, kuros krustojas dažādas dimensijas: psiholoģiskā, juridiskā, morālā, pedagoģiskā, kultūras. Tās ir identitātes veidošanās telpas, kuru pirmo uzdevumu nosaka tieši klātbūtne. Būt klāt citu cilvēku dzīvē, nozīmē dalīties laikā, pieredzēs, nozīmēs, piedāvājot stabilus atbalsta punktus, kuros citi var iepazīt sevi un izaugt.
“Raugoties uz svēto Nācaretes ģimeni, no kuras piemēra iedvesmojas apvienība “Fraterna Domus”, katra pieņemoša kopiena var atklāt savu aicinājumu un iemācīties orientēties savā kalpojumā,” teica pāvests. Viņš pieminēja Evaņģēlija epizodi, kurā Marija un Jāzeps pazaudē Jēzu un noraizējušies, tie Viņu atrod pēc trim dienām svētnīcā. Šī epizode māca, ka otra cilvēka klātbūtne nav automātiska, bet ir nemitīgu meklējumu rezultāts. Katram no mums ir gadījies kādu, vai kaut ko pazaudēt, ar kuru esam bijuši ļoti saistīti. Tajā brīdī esam sapratuši, cik šī klātbūtne mums ir dārga.
Tāpat notiek arī ticības dzīvē. Mēs uzskatām par pašsaprotamu Jēzus klātbūtni savā dzīvē, līdz piepeši atskāršam, ka Viņa vairs nav tur, kur Viņu atstājām. Mēs jūtamies nomaldījušies. Taču, patiesībā ne jau Viņš ir pazudis, bet gan mēs esam attālinājušies no Viņa. Tad, kad tas notiek, mēs esam aicināti Viņu uzticīgi meklēt, drosmīgi ejot vēl neizpētītus ceļus, raugoties uz pasauli ar jaunām, cerības pilnām acīm. Šādā veidā pārstāsim meklēt Dievu pēc sava mēra, lai satiktu Viņu tur, kur Viņš dzīvo. Tātad, meklēt Jēzu, nozīmē pāriet no mūsu pārliecības drošības uz tikšanās atbildību, mācoties saskatīt un pieņemt Dieva transcendento klātbūtni.
Tieši to darīja svētais Jāzeps, sargājot ģimeni, ko viņam uzticēja Kungs. Viņā varam atzīt, ka pieņemšana ir ne tikai klātbūtne, bet arī sargāšana. Sargāt, nozīmē būt blakus otram ar savu uzmanību, cieņu pret viņa izvēlēm un apņemšanos par viņu rūpēties. Šāda attieksme galvenokārt ir Dievam, kuru Svētie Raksti attēlo kā savas tautas sargu. “Negulēs tas, kas tevi sargā. Patiesi nesnaudīs un negulēs tas, kas apsargā Izraeli. Kungs tevi sargā” teikts Psalmā (120, 4-5). Šajā perspektīvā saprotam, ka arī cilvēku ģimene ir aicināta sargāt to, kas tai ir uzticēts – attiecības, radīto, māsas un brāļus, jo īpaši tos, kuri cieš un ir vājāki par citiem. Tādējādi svētais Jāzeps mums rāda, ka klātbūtne un sargāšana ir nešķiramas dimensijas. Nav iespējams sargāt bez klātesamības un nav iespējams būt patiesi klāt, neuzņemoties atbildību par otru.
Pāvests paskaidroja, ka šie divi vārdi – “klātbūtne” un “sargāšana” var nozīmēt divus gaismekļus pieņemšanas gājumā. Tie spēj atvērt ceļus uz svētumu perspektīvā, kas nekad nav pašpietiekama, bet vienmēr ir relacionāla un brālīga.
Vēršoties pie klatesošajiem iniciatīvas “Pieņemšanas katedra” dalībniekiem, pāvests tos aicināja būt par pieņemšanas skolotājiem, veicināt pieņemšanas harizmu, klausoties Svētā Gara balsi, kuras auglis, kā to ir teicis apustulis Pāvils, “ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, lēnprātība, augstsirdība, uzticība, pieklājība, atturība, šķīstība” (Gal 5,22).
