Leons XIV Monako: "Miers ir šķīstītu siržu darbs"

Inese Šteinerte - Vatikāns

Kaifas un sinedrija verdikts rodas politiska aprēķina dēļ, kura pamatā ir bailes. Nevēloties, lai Jēzus turpina piešķirt cerību, tautas sāpes pārveidojot priekā, augstie priesteri un farizeji baida ar to, ka “atnāks romieši” (48) un iznīcinās zemi. Tā vietā, lai Jēzū atzītu Mesiju, tie Viņā saskata draudus. “Viņu skatiens ir aptumšots tiktāl, ka tieši Likuma zinātāji ir tie, kas Likumu pārkāpj. Aizmirsuši Dieva apsolījumu savai tautai, viņi vēlas nogalināt nevainīgo, jo aiz viņu bailēm slēpjas pieķeršanās varai. Tomēr, ja cilvēki aizmirst Likumu, kas prasa nenogalināt, Dievs neaizmirst apsolījumu, kas pasauli sagatavo pestīšanai. Viņa apredzība šo slepkavniecisko verdiktu padara par veidu, kā izrādīt augstāko mīlestības nodomu: lai arī cik ļauns nebūtu Kaifa, viņš “pareģoja, ka Jēzus nomirs par tautu” (51).

Pāvests norādīja, ka tādējādi esam divu pretēju nostāju liecinieki: no vienas puses Dieva atklāsme, kurš rāda savu vaigu kā visvarens Kungs un Pestītājs, no otras okulta vareno autoritāšu rīcība, kuras gatavas nogalināt bez sirdsapziņas pārmetumiem. “Vai tas pats nenotiek šodien?” jautāja Leons XIV. Viņš paskaidroja, ka šo divu nostāju krustpunktā ir rodama Jēzus zīme piešķirt dzīvību. Tā ir zīme, kuras pirmsākums rodams atdzīvinātajā Lācarā un kas izpaudīsies Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās notikumā. Savās Lieldienās, Dēls piepildīs Tēva darbu Svētā gara spēkā.

Pāvests norādīja, ka Jēzus vēsturē ir rodams visu mūsu dzīves kopsavilkums, sākot ar vismazākajiem un apspiestajiem. “Arī šodien pasaulē tiek izdarīts tik daudz aprēķina, lai  nogalinātu nevainīgos. Cik daudz nepatiesu iemeslu tiek izdomāts, lai viņus novāktu no ceļa,” teica Leons XIV. Viņš iedrošināja, ka ļaunuma priekšā tomēr ir mūžīgā Dieva taisnība, kas mūs vienmēr atbrīvo no mūsu “kapiem”, kā tas notika ar Lācaru, un dāvā mums jaunu dzīvi. Kungs atbrīvo no sāpēm, iedvešot cerību, Viņš pārveido sirds nocietinātību,  bet varu pārvērš kalpojumā, tajā pašā laikā atklājot savas visvarenības īsto vārdu – žēlsirdību. Žēlsirdība ir tā, kas izglābj pasauli.

Homīlijas turpinājumā, atsaucoties uz Ezehiela grāmatu (37,23),  kur tiek vēstīts par tautas atbrīvošanos un svētdarīšanu, pāvests runāja par atgriešanās ceļu. Viņš atzīmēja, ka atbrīvošanās pieņem šķīstīšanās no “elkiem” formu. Ar šo terminu pravietis norāda uz visām lietām, kas verdzībai pakļauj sirdi, kas to nopērk un korumpē. Vārds “elks” nozīmē “mazu ideju”, proti, sašaurinātu skatu. Tātad, elku pielūdzēji ir cilvēki ar šauru apvārsni. Viņi raugās uz to, kas piesaista un aizmiglo acis. Tādā veidā šīs zemes lielās un labās lietas kļūst par elkiem, pārtopot par verdzības formām ne tāpēc, ka cilvēkam to trūktu, bet tāpēc, ka viņš tās grib piesavināties, otru atstājot bez nekā.

Pāvests paskaidroja, ka Dievs mūs neatstāj šajos kārdinājumos, bet steidzas palīgā vājam un noskumušam cilvēkam, kurš tic, ka pasaules elki var glābt viņam dzīvību. Kungs pārveido pasaules vēsturi, no elkdievības mūs aicinot uz patieso ticību, no nāves uz dzīvību. Šķīstīšanās no elkdievības, kas cilvēkus padara par citu cilvēku vergiem, ir svētdarīšana, žēlastības dāvana, kas viņus padara par Dieva bērniem un par brāļiem un māsām savā starpā.

Svētais tēvs norādīja, ka šī dāvana apgaismo mūsu tagadni, jo kari, kas šobrīd norisinās, ir varas un naudas pielūgsmes auglis. “Miers nav vis vienkāršs spēku samērs, bet gan šķīstītu siržu darbs, kuras otrā saredz brāli, ko sargāt, nevis ienaidnieku, ko uzveikt,” teica pāvests.

Vēršoties pie Baznīcas Monako, Leons XIV to aicināja sniegt liecību, dzīvojot mierā un esot Dieva svētītai. Tādā veidā Baznīcas locekļi ar savu ticību var darīt laimīgus daudzus, izrādot patiesu prieku, ar kuru dalīties tuvākmīlestībā. Šī prieka avots ir Dieva mīlestība – mīlestība uz dzimstošo dzīvību, kuru vienmēr pieņemt un par kuru rūpēties; mīlestība uz jaunu un vecu dzīvību, kuru iedrošināt visu gadagājumu pārbaudījumos; mīlestība uz veselu un slimu dzīvību, kas dažreiz ir palikusi viena. Pāvests novēlēja, lai Monako iedzīvotājiem palīdz Jaunava Marija, viņu debesīgā aizbildne.

Noslēgumā Leons XIV atzīmēja, ka “ilgajā pasaules Gavēnī, tieši tad, kad plosās ļaunums un elkdievība dara vienaldzīgas sirdis, Kungs gatavo savas Lieldienas. Šī notikuma zīme ir cilvēks: tas ir Lācars, kas aicināts iziet no kapa; tie esam mēs, grēcinieki, kuriem piedots; tas ir Krustā sistais Augšāmcēlušais, pestīšanas autors. Viņš ir “ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14,6), kurš atbalsta mūsu svētceļojumu un Baznīcas misiju pasaulē: dāvāt Dieva dzīvību. Tas ir cēls, taču neiespējams uzdevums, ja neveltam savu dzīvi tuvākajam. Tas ir aizraujošs un auglīgs uzdevums, ja mūsu soļus apgaismo Evaņģēlijs.”