Pāvests aicina garīgo semināru audzēkņus iesakņoties Dievā

Inese Šteinerte - Vatikāns

Svētais tēvs garīgo semināru nosauca par “cerības zīmi Baznīcai”. Atcerējies savu neseno vēstījumu semināram Peru, Leons XIV savu uzmanību veltīja būtiskam tematam, proti, nepieciešamībai uzlūkot realitāti ar pārdabisku skatienu. Šajā sakarā viņš citēja Gilberta Kīta Čestertona vārdus: “Izslēdziet pārdabisko un jūs neatradīsiet dabisko, bet tikai pretdabisko”. Cilvēks ir radīts dzīvām attiecībām ar Dievu un kad šī saikne atslābst, tad iekšējā dzīve zaudē taisnumu. “Pretdabiski” ir ne tikai acīmredzami kritieni. Pietiek ar to, ka neļaujam Dievam būt galvenajam noteicējam ikdienas lēmumu pieņemšanā.

Īpašu asumu šis izaicinājums pieņem laikā, kad notiek gatavošanās priesterībai. Saskaņā ar pāvesta teikto, nav nekā briesmīgāka, kā pierast pie “Dieva darbiem”, bet nedzīvot ar pašu Dievu. Viss sākas un atgriežas pie personīgām attiecībām ar To, kurš mūs ir aicinājis bez jebkādiem nopelniem no mūsu puses. Pārdabisks skatiens nenozīmē bēgšanu no pasaules, tieši pretēji, tā ir prasme atpazīt Dieva darbību konkrētos dienas apstākļos. Šādu skatienu nav iespējams iegūt pēc pilnvaras. To var ieaudzināt ikdienas dzīvē. Tas ir ļoti svarīgi tiem, kuri ir aicināti darboties “in persona Christi”, jeb tieši šeit veidojas nākamā priestera iekšējais veselums.

Pievēršoties Svēto Rakstu tēliem, pāvests salīdzināja pravieti ar koku, kas iestādīts pie ūdens (sal. Ps 1,3). Tas nes augļus ne jau tāpēc, ka nav vētru, bet gan tāpēc, ka tam ir dziļas saknes. Evaņģēlijos rakstīts par vīģes koku, kurš nenes augļus (sal. Lk 13,6-9). Tas ir brīdinājums par risku izskatīties ārēji kārtīgiem, kamēr iekšējo dzīvi ir pārņēmis tukšums. Pāvests atzīmēja, ka garīgā dzīve var “nomirt, stāvot kājās”. Koks var saglabāt formu un izskatīties dzīvs, kamēr iekšā tas ir izkaltis. Auglība nav mērāma tikai ar lekciju skaitu, vai iekšējo semināra organizāciju. Tās vienīgais avots ir nostiprināšanās Dievā.