Publicēts pāvesta vēstījums XXXIV Pasaules slimnieku dienai

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pasaules slimnieku diena šogad tiks īpaši svinīgi atzīmēta Čiklajo, Peru – diecēzē, ko vadīja bīskaps Roberts Prevosts no 2014. gada līdz ievēlēšanai par pāvestu 2025. gada maijā. Vēstījuma sākumā viņš norāda, ka vēlējās “atkārtoti izcelt labā samarieša tēlu, kas vienmēr ir aktuāls un nepieciešams, lai atklātu tuvākmīlestības skaistumu un līdzjūtības sociālo dimensiju, lai pievērstu uzmanību trūcīgajiem un cietošajiem, kādi ir slimnieki”.

Aizkustinošo līdzību par labo samarieti mēs atrodam Lūkasa evaņģēlijā, kur kāds likuma zinātājs jautā Jēzum, kas ir tuvākais, ko jāmīl, un kur Jēzus atbild ar stāstu par laupītāju rokās kritušo cilvēku (sal. Lk 10,25-37). Tas, kurš apžēlojās un palīdzēja ievainotajam bija samarietis. Viņš pārsēja šī cilvēka brūces, nogādāja viņu mājvietā un samaksāja par ārstēšanu.

Leons XIV norāda, ka vēlējās piedāvāt pārdomas par šo Bībeles fragmentu, izmantojot “sava mīļotā priekšgājēja pāvesta Franciska enciklikas Fratelli tutti hermeneitisko atslēgu”. Tur līdzjūtība un žēlsirdība pret nelaimē nonākušo cilvēku neaprobežojas tikai ar individuāliem pūliņiem, bet īstenojas attiecībās: ar brāli nelaimē, ar tiem, kas par viņu parūpējas, un, visbeidzot, ar Dievu, kas mums dāvā savu mīlestību.

Pāvesta Leona XIV vēstījums sastāv no trīs punktiem. Pirmajā viņš runā par satikšanās jeb savstarpējas saskarsmes dāvanu un prieku, kas izriet no otra tuvuma un klātbūtnes. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā viss notiek strauji, tūlīt un ar steigu, bet tai pat laikā valda atstumtība un vienaldzība – atzīst Svētais tēvs. Tas mums traucē tuvoties viens otram un apstāties savā ceļā, lai pievērstu uzmanību mums apkārt esošo cilvēku vajadzībām un ciešanām.

Komentējot līdzību, Leons XIV norāda, ka Jēzus nemāca, kas ir tuvākais, bet kā kļūt par tuvāko, tas ir, kā mums pašiem kļūt par tuvākajiem. “Patiesībā neviens nav otram cilvēkam tuvākais, kamēr viņš brīvprātīgi nepieiet viņam tuvāk. Tāpēc par tuvāko kļuva tas, kurš izrādīja žēlsirdību”, raksta pāvests, citējot svēto Augustīnu.

“Mīlestība nav pasīva, tā iet otram pretī,” viņš uzsver. “Būšana par tuvāko nav atkarīga no fiziskas vai sociālas tuvības, bet no lēmuma mīlēt. Tāpēc kristietis kļūst par tuvāko tiem, kas cieš, sekojot Kristus piemēram, patiesajam Dievišķajam samarietim, kurš pietuvojās ievainotajai cilvēcei.” Pāvests turpina skaidrot, ka ņemt personisku līdzdalību otra ciešanās nozīmē sevi dāvāt, ejot tālāk par vajadzību apmierināšanu. Šīs mīlestības avots ir tikšanās ar Kristu, kurš mīlestības dēļ sevi dāvāja par mums.

Otrajā vēstījuma punktā Leons XIV runā par slimnieku aprūpes kopīgo misiju. Lūkass raksta, ka samarieša sirds “iežēlojās”. Pāvests skaidro, ka “iežēlošanās” ietver sevī dziļu emociju, kas mudina rīkoties. “Šajā līdzībā līdzjūtība ir aktīvas mīlestības pazīme. Tā nav teorētiska vai sentimentāla, bet izpaužas konkrētos darbos: samarietis pieiet, apkopj brūces, uzņemas atbildību un rūpējas. Bet uzmanieties, viņš to nedara viens pats, individuāli.” Samarietis sameklē mājvietu un iesaista citus šajā aprūpē. Tāpēc slimnieku aprūpe ir “autentiska ekleziāla darbība”, un šī dimensija ir mūsu sabiedrības veselības mēraukla. Šajā sakarā pāvests citē svēto Ciprianu, kurš runā par briesmīgo mēra epidēmiju, sakot, ka tā ir sava veida tests, pēc kā var noteikt, cik taisnīgs un līdzjūtīgs ir katrs cilvēks: vai veselie kalpo slimajiem, vai radinieki ciena un mīl savus tuviniekus, vai saimnieki jūt līdzi saviem kalpiem, kas ir slimi, vai ārsti nepamet slimniekus, kas lūdz palīdzību.

Trešajā punktā Leons XIV runā par Dieva mīlestības primātu un tās ietekmi uz mūsu savstarpējo mīlestību. Mūsu mīlestība pret tuvāko ir redzamā zīme tam, cik mūsos ir Dieva mīlestības. Saskaņā ar bausli, pāri visam mums ir jāmīl Dievu, un tad – savu tuvāko kā sevi pašu (sal. Lk 10, 27). Dieva un tuvākā mīlestība ir nedalāmas. Pāvests skaidro, ka mīlēt Dievu vairāk par visu nozīmē rīkoties nemeklējot savas intereses vai atlīdzību. Kalpot tuvākajam nozīmē mīlēt Dievu praktiski jeb reāli ar saviem darbiem – viņš raksta.

Tas ļauj mums saprast arī to, ko nozīmē mīlēt sevi. “Tas nozīmē atmest vēlmi balstīt savu pašcieņu vai cieņu uz stereotipiem par panākumiem, karjeru, statusu vai izcelsmi un atgūt savu vietu Dieva un brāļu priekšā,” skaidro Leons XIV, atgādinot Benedikta XVI teikto, ka “cilvēks, būdams garīga būtne, īsteno sevi savstarpējās attiecībās. Jo autentiskāk viņš tās izdzīvo, jo vairāk nobriest arī viņa personīgā identitāte. Cilvēks piešķir sev vērtību, nevis norobežojoties, bet gan veidojot attiecības ar citiem un ar Dievu”. 

Vēstījumā Pasaules slimnieku dienā lasām: “Dārgie brāļi un māsas, īstais līdzeklis cilvēces brūcēm ir dzīvesveids, kas balstās uz brālīgu mīlestību, kuras saknes ir meklējamas Dieva mīlestībā. Es ļoti vēlos, lai mūsu kristīgajā dzīvesveidā nekad netrūktu šī brālīgā, ‘samariešu’, iekļaujošā, drosmīgā, apņēmīgā un solidaritātes pilnā dimensija, kuras dziļākās saknes slēpjas mūsu vienotībā ar Dievu, ticībā Jēzum Kristum. Šīs dievišķās mīlestības iedegti, mēs patiesi varēsim ziedot sevi visu to labā, kuri cieš, īpaši mūsu slimo, veco un nospiesto brāļu labā.”

Noslēgumā pāvests vēršas ar lūgšanu pie Vissvētākās Jaunavas Marijas, Slimnieku veselības, lūdzot viņas palīdzību visiem, kas cieš, kam vajadzīga līdzjūtība, uzklausīšana un mierinājums:

«Mīļā Māte, neattālinies, nenovērs no manis savu skatienu. Nāc ar mani visur un nekad neatstāj mani vienu. Tu, kas mani vienmēr sargā kā mana īstā Māte, dari, lai mani svētī Tēvs, Dēls un Svētais Gars.»

Tā ir sena lūgšana, ko ģimenēs skaitīja par slimniekiem un cietējiem. Vēstījumā lasām, ka Svētais tēvs dod savu apustulisko svētību visiem slimajiem, viņu ģimenēm un tiem, kas viņus aprūpē, veselības aprūpes darbiniekiem, cilvēkiem, kas iesaistīti pastorālajā darbā šajā jomā, un jo īpaši tiem, kas piedalīsies Pasaules slimnieku dienā.