Leons XIV jauniešiem: mēs esam radīti patiesībai, nevis virtuālajai pasaulei

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Romas diecēzes jauniešu tikšanās ar savu bīskapu notika tikai dažas dienas pēc Jubilejas gada noslēguma, kura temats, kā zināms, bija “Cerības svētceļnieki”. Tagad, kad šis gads ir aizritējis, jauniešiem un mums visiem jāapņemas būt ne tikai cerības svētceļniekiem, bet arī tās lieciniekiem. Taču kā to reāli īstenot? – jautāja Leons XIV.

Pāvests pastāstīja, ka īsi pirms tikšanās saņēma ziņu no savas brāļa meitas – arī jaunietes, kura viņam jautāja: “Onkuli, kā tu tiec galā, ja pasaulē ir tik daudz problēmu, tik daudz par ko raizēties? Vai tu nejūties viens?” Uzrunājot Pāvila VI zālē, Vatikānā, klātesošos jauniešus, Leons XIV atzina: “Atbilde lielā mērā esat jūs, jo mēs neesam vieni!”

Pirms runāt par to, ko nozīmē būt kopā, dzīvot vienotības garā, saglabāt ticības entuziasmu smagos brīžos, īpaši, kad jūtamies vieni un nezinām, kā iet tālāk, viņš ar lielām skumjām un sāpēm pieminēja Kransmontanā, Šveicē, Jaungada naktī notikušo traģisko ugunsgrēku, kurā gāja bojā 40 jaunieši. Šajā sakarā viņš aicināja jauniešus vienmēr paturēt prātā, ka dzīve ir tik ļoti vērtīga, ka mēs nekad nedrīkstam aizmirst tos, kas cieš. “Diemžēl šīs ģimenes, kas joprojām sēro,” teica pāvests, “tagad ir spiestas meklēt veidus, kā pārvarēt šo sāpi. Arī tādēļ ir svarīgas mūsu lūgšanas, mūsu vienotība: būsim vienmēr vienoti kā draugi, kā brāļi!”

Slēpta vientulība virtuālajā pasaulē

Atbildot uz jautājumu, kā būt cerības lieciniekiem, Leons XIV atsaucās uz kāda jaunieša – Mateja iepriekš teikto, kurš runāja par vientulību, vilšanos un apjukumu, ko piedzīvo daudzi jaunieši. Viņš teica:

«Kad šis pelēcīgums aptumšo dzīves krāsas, mēs redzam, ka varam justies vientuļi pat daudzu cilvēku vidū. Patiesībā, tieši tā ir vientulības tumšākā puse: cilvēks netiek uzklausīts, jo ir iegremdēts visdažādāko uzskatu trokšņainajā juceklī; viņš neko neredz, jo viņu apžilbina fragmentāri attēli. Dzīve, kas sastāv no “linkiem” (no angļu “link” – saite) bez attiecībām vai “laikiem” (no angļu “like” – patīk) bez mīlestības, mums sagādā vilšanos, jo mēs esam radīti patiesībai: kad tās trūkst, mēs ciešam. Mēs esam radīti labajam, bet vienreiz lietojamo baudu maskas piekrāpj mūsu vēlmi.»

Atceries, ka Dievs tevi nekad neatstāj

Turpinājumā pāvests atgādināja, ka nekādas radītās lietas nevar mūs piepildīt. Mums nepietiek ne ar ēdienu, ne dzērienu, ne gaisu, ko elpojam. Cilvēks ir unikāla būtne, jo ir radīts pēc Dieva attēla. Runa ir par dzīvības, mīlestības un pestīšanas attiecībām. Leons XIV turpināja:

«Tad, kad tu jūties vientuļi, atceries, ka Dievs tevi nekad neatstāj. Viņa klātbūtne kļūst par spēku, lai spertu pirmo soli pretī tam, kurš ir vientuļš, kaut arī atrodas tev tieši blakus. Katrs paliek vientuļš, ja skatās tikai uz sevi. Savukārt, kad tu tuvojies savam tuvākajam, tu atspoguļo to, kas Dievs ir tev. Tāpat kā Viņš nes cerību tavā dzīvē, tāpat arī tu vari tajā dalīties ar citiem.»

Lai mainītu sabiedrību, jāmainās mums pašiem

Pēc tam pāvests aicināja jauniešus ļaut Kristus gaismai sevi apgaismot. Tā ir gaisma, kam nav norieta. Kristus sasilda mūsu sirdi un iededzina tajā mīlestību. Tāpēc īpaši mazdūšības un grūtību brīžos ir jāuzticas Dievam. Patiesa satikšanās ar Jēzu mūs pārveido. Leons XIV teica:

«Negaidiet, ka pasaule jūs uzņems ar atvērtām rokām. Reklāmai, kuras mērķis ir kaut ko pārdot patērēšanai, ir lielāka auditorija nekā liecībai, kuras mērķis ir veidot patiesas draudzības attiecības. Tāpēc darbojieties ar prieku un neatlaidību, apzinoties, ka, lai mainītu sabiedrību, vispirms ir jāmainās pašiem. Un jūs jau man parādījāt, ka esat spējīgi mainīties un veidot šīs draudzības attiecības. Tādā veidā mēs varam mainīt pasauli, tādā veidā mēs varam veidot miera pasauli!»

Uzrunas turpinājumā Romas bīskaps apliecināja, ka vēlas, lai jaunieši dzīvotu svētu dzīvi, un paskaidroja, ka dzīvot svēti nozīmē dzīvot veselīgu dzīvi, palīdzēt citiem, palīdzēt viens otram un tiekties izvairīties no dažādām atkarībām. Viņš aicināja klātesošos būt atbildīgiem un palīdzēt šajā ziņā saviem vienaudžiem, lai visi varētu dzīvot veselīgi un svēti. “Lūk, kā mēs varam visi būt svēti šajā dzīvē”, norādīja pāvests. “Kungs padara mūsu dzīvi labu, nevis mācot abstraktus ideālus, bet atdodot par mums dzīvību (sal. Jņ 10, 10).” Dieva mīlestība ir uzticīga mīlestība. Tā pazīst mūsu sirdi un atbrīvo to no bailēm. Un miers ir auglis, ko Dieva mīlestība kultivē mūsos. To baudot, mēs varam tajā dalīties, veltot sevi tiem, kas nejūtas mīlēti, kam visvairāk ir nepieciešama uzmanība, kas gaida no mums piedošanas žestu. “Dārgie jaunieši,” vēlēja Svētais tēvs, “lai jūsu iesaistīšanās sabiedrībā un politikā, ģimenē, skolā un Baznīcā sākas no sirds, un tā būs auglīga. Lai sākas no Dieva, un tā būs svēta”.

Draudzība ar Kristu ir mūsu polārzvaigzne

Pāvests Romas diecēzes jauniešiem atgādināja to, ko jau teica viņu Jubilejas vigīlijā:

«Draudzība ar Kristu, kas ir ticības pamats, nav tikai viena no daudzajām atbalsta formām nākotnes veidošanai: tā ir mūsu polārzvaigzne. Kad mūsu draudzības saites atspoguļo šo ciešo saikni ar Jēzu, tās noteikti kļūst patiesas, dāsnas un īstas. Tad draudzība patiešām var izmainīt pasauli, kļūstot par ceļu uz mieru.»

Atbildot uz jauniešu jautājumu par to, ko viņiem konkrēti darīt, lai pārrautu dažādas “važas”, kas tos sasaista, Leons XIV vispirms norādīja uz lūgšanu. Tā ir viskonkrētākā  lieta, ko kristietis var darīt savu līdzcilvēku, sevis un visas pasaules labā – viņš sacīja. Lūgšana ir brīvs akts, kas salauž garlaicības, lepnības un vienaldzības važas. Lai aizdedzinātu pasauli, ir nepieciešama dedzīga sirds. Un Dievs aizdedzina šo uguni, kad mēs lūdzamies, it īpaši, kad mēs Viņu saņemam un pielūdzam Euharistijā, kad Viņu satiekam Evaņģēlijā, kad dziedam psalmus. Viņš padara mūs spējīgus būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Šajā ziņā pāvests aicināja jauniešus mācīties no Vissvētākās Jaunavas Marijas, kura dziedāja “Augsti slavē Kungu mana dvēsele un mans gars priecājas Dievā, manā Pestītājā”. Viņš atzina, ka mūsdienās ir vajadzīga drosme, lai liecinātu par šo prieku, un vajadzīga dedzība, lai mīlētu kā Kungs mūs mīlēja. Tāpēc mums ir jādzīvo kā tādiem, kuru sirdīs mājo Kristus.