Leons XIV diplomātiem: konfliktu pamatā ir lepnība

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pieņemot audiencē pie Svētā Krēsla akreditētos vēstniekus, lai Jaunā gada sākumā apmainītos laba vēlējumiem, pāvests uzstājīgi atgādināja, ka miera panākšana prasa nepārtrauktus un pacietīgus pūliņus un pastāvīgu modrību. Šādi pūliņi ir jāpieliek visiem, sākot ar valstīm, kurām ir kodolieroču arsenāli. Mūsu laikmetu satricina pieaugošā spriedze un konflikti. Ja mieru mēģina panākt ar ieročiem, tādējādi apstiprinot savu dominēšanu, tiek nopietni apdraudēts tiesiskums, kas ir pamats jebkādai mierīgai līdzāspastāvēšanai. Pāvests runāja arī par kristiešu vajāšanām, dzimstību, ģimeni, dzīvību, ieslodzīto stāvokli, migrantiem, jauniešiem un vecajiem ļaudīm.

Miera dzinumi

Leona XIV angļu un itāļu valodā teiktajā uzrunā izskanēja spēcīgs aicinājums uz atbildību, pūliņiem miera labā un kopējā labuma aizsardzību. Viņa vārdos bija dzirdamas atbalsis no homīlijām, pārdomām pirms un pēc “Kunga eņģelis” lūgšanām, vēstījumiem – visa, kas astoņu mēnešu pontifikāta laikā iezīmēja viņa maģistērija pamatus. Tika nosodīts ļaunums, bet arī pieminēti miera dzinumi, kas jākopj, piemēram, 1995. gadā noslēgtais Deitonas līgums, ar kuru tika izbeigts karš Bosnijā, un Armēnijas un Azerbaidžānas kopīgā miera deklarācija, lai izlīdzinātu ceļu uz taisnīgu un ilgtspējīgu mieru Dienvidkaukāzā. Pāvests pieminēja arī Vjetnamas varasiestāžu apņemšanos uzlabot attiecības ar Svēto Krēslu un apstākļus, kādos šajā valstī darbojas Baznīca.

Konfliktu pamatā ir cilvēka lepnība

Leons XIV pauda pārliecību, ka karu pamatā ir viens iemesls, un, lai to izskaidrotu, viņš atsaucās uz svētā Augustīna darbu De Civitate Dei (Dieva pilsēta). Tajā realitāte tiek interpretēta saskaņā ar divu pilsētu modeli: Dieva pilsēta, kas ir mūžīga, un zemes pilsēta kā pagaidu mājvieta. Ja svētais Augustīns uzsvēra abu realitāšu līdzāspastāvēšanu, tad mūsdienās drīzāk pastāv tendence liegt Dieva pilsētai “pilsonības tiesības” – teica pāvests. “Ja trūkst transcendenta un objektīva pamata, tad virsroku gūst tikai sevis mīlestība, līdz pat vienaldzībai pret Dievu, kas pārvalda zemes pilsētu.” Leons XIV turpināja:

Lepnība aptumšo pašu realitāti un empātiju pret tuvāko. Nav nejaušība, ka katra konflikta pamatā vienmēr ir lepnība. Kā jau es to atgādināju Vēstījumā Pasaules miera dienai, «tad tiek zaudēts reālisms, piekāpjoties daļējas un sagrozītas pasaules uztveres priekšā, kas raksturojas ar tumsu un bailēm», tādējādi paverot ceļu konfrontācijas loģikai, kas ir katra kara priekšvēstnesis.

Miermīlīgi un ilgtspējīgi risinājumi Ukrainai un Svētajai Zemei

Pievēršoties Ukrainai, pāvests pieprasīja steidzami pārtraukt uguni un sākt patiesu dialogu, kas novestu pie miera. Viņš aicināja starptautisko kopienu rast taisnīgus un ilgtspējīgus risinājumus, lai aizsargātu visneaizsargātākos un atjaunotu cerību cilvēkiem, kurus skāris karš. Viņš atkārtoti apstiprināja Svētā Krēsla gatavību atbalstīt iniciatīvas, kas veicina saskaņu. Leons XIV arī atgādināja, ka humanitārā krīze Svētajā Zemē ir nopietna, un atkārtoti izvirzīja “divu valstu risinājumu”, kas joprojām ir “institucionāla perspektīva”, kas spētu apmierināt “abu tautu leģitīmās ilgas”.

Svētais Krēsls ar īpašu uzmanību raugās uz jebkuru diplomātisku iniciatīvu, kas nodrošina ilgstošu mieru un taisnīgumu savā zemē Gazas joslas palestīniešiem, kā arī visai palestīniešu tautai un visai Izraēlas tautai.

Pāvesta uzrunā neizpalika arī saspīlētā situācija Venecuēlā, Haiti, Dienvidsudānā un Mjanmā. “Lai demokrātiskie procesi būtu autentiski,” viņš sacīja, “tiem jābūt saistītiem ar politisko gribu tiekties pēc kopējā labuma, stiprināt sociālo kohēziju un veicināt katra cilvēka integrālo attīstību.”

Mākslīgā intelekta ētiska pārvaldība

Leons XIV brīdināja par bruņošanās sacensību un izteica cerību, ka tiks atjaunots New START līgums par kodolatbruņošanos un mākslīgā intelekta izmantošana jaunu ieroču ražošanā tiks uzskatīta par bīstamu. Šajā sakarā viņš uzsvēra, ka “lielais risks šodien ir tas, ka mēs ļaujamies iesaistīties sacensībā par arvien sarežģītāku ieroču ražošanu, jo īpaši izmantojot mākslīgo intelektu”. Tāpēc pāvests atgādināja, ka “mākslīgais intelekts ir instruments, kas prasa atbilstošu un ētisku pārvaldību, kā arī normatīvu regulējumu, kas vērsts uz brīvības aizsardzību un cilvēku atbildību.”

Tiekšanās pēc miera ar ieročiem – savas varas nostiprināšanas līdzeklis

Uzrunas turpinājumā Leons XIV atzina, ka mūsdienās dialoga diplomātija tiek aizstāta ar atsevišķu personu vai sabiedroto grupu “spēka diplomātiju” un ir plaši izplatīti humanitāro tiesību pārkāpumi. Viņš sacīja:

Karš atkal ir modē un izplatās militārās kaislības. Ir pārkāpts pēc Otrā pasaules kara noteiktais princips, kas aizliedza valstīm izmantot spēku, lai pārkāptu citu valstu robežas. Miers vairs netiek uzskatīts par dāvanu un vēlamu labumu, ievērojot Dieva gribēto kārtību, kas ietver sevī pilnīgāku taisnīgumu starp cilvēkiem, bet tiek meklēts ar ieroču palīdzību kā priekšnoteikums savas varas nostiprināšanai. Tas nopietni apdraud tiesiskumu, kas ir pamats jebkurai mierīgai pilsoņu sadzīvei.

Turpinot, pāvests uzsvēra, ka slimnīcu, enerģētikas infrastruktūras, mājokļu un ikdienas dzīvei būtisku vietu iznīcināšana ir nopietns starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums un ka par to nedrīkst klusēt. Viņš arī atgādināja Svētā Krēsla stingro nosodījumu jebkādai civiliedzīvotāju iesaistīšanai militārajās operācijās un izteica cerību, ka starptautiskā sabiedrība ņems vērā, ka dzīvības svētums ir svarīgāks par nacionālajām interesēm.

Valoda – uzbrukšanas pretiniekiem ierocis

Atzīmējot, ka Apvienoto Nāciju Organizācija tika izveidota Otrā pasaules kara beigās, lai novērstu turpmākās katastrofas, Romas bīskaps aicināja veikt jaunus pasākumus, lai ANO arvien vairāk orientētos “nevis uz ideoloģiju, bet uz politiku, kas vērsta uz tautu vienotību”. Šajā sakarā viņš pievērsās tam, cik svarīgi ir “atklāt vārdu nozīmi”, definējot to kā “vienu no mūsdienu galvenajiem izaicinājumiem”. Pāvests sacīja:

Mūsdienās vārdu nozīme kļūst arvien mainīgāka, un jēdzieni, ko tie apzīmē, neskaidrāki. Valoda (…) arvien vairāk kļūst par ieroci, ar ko maldināt vai uzbrukt un apvainot pretiniekus.

Leons XIV atgādināja, ka tāpēc ir nepieciešams, lai vārdi atkal nepārprotami izteiktu realitāti, jo tikai tādā veidā var atdzimt patiess dialogs gan reālajā vidē, gan sociālajos medijos un daudzpusējās attiecībās, lai neviens nevarētu dominēt pār citiem ar spēka loģiku, vai tā būtu verbāla, fiziska vai militāra. Pāvests arī norādīja, ka ir vērojama tendence “vārdus vājināt” vārda brīvības vārdā. Tas ir īsts “paradokss”, jo īpaši Rietumos, kur jaunie izteiksmes veidi, kas atgādina Orvela darbus, tiecas būt iekļaujošāki, bet galu galā izraisa izslēgšanu.

Vārda un izteikšanās brīvību garantē tieši valodas noteiktība un fakts, ka katrs termins ir saistīts ar patiesību.

Tiesības uz sirdsapziņas un reliģijas brīvību

No iepriekš teiktā, diemžēl, izriet cits aspekts, kas galu galā ierobežo personas pamattiesības, sākot ar sirdsapziņas brīvību – norādīja Leons XIV, uzsverot, ka sirdsapziņas brīvība nav sacelšanās, bet ir uzticība sev, un šajā vēsturiskajā brīdī tā kļūst par pastiprinātu apstrīdēšanas objektu no valstu puses.

Mūsdienās daudzviet ir apdraudēta arī reliģijas brīvība. Kristiešu vajāšanas ir viena no visizplatītākajām cilvēktiesību krīzēm. Saskaņā ar statistiku, 64 % pasaules iedzīvotāju cieš no šo tiesību nopietniem pārkāpumiem. Taču reliģijas brīvība nav privilēģija, bet ir cilvēka pamata tiesības – uzsvēra pāvests, piebilstot:

Šī parādība [kristiešu vajāšanas] skar aptuveni katru septīto kristieti pasaulē, un 2025. gadā tā ir saasinājusies sakarā ar notiekošajiem konfliktiem, autoritārajiem režīmiem un reliģisko ekstrēmismu.

Rūpes par ģimeni un dzīvību

Turpinot savu uzrunu, Leons XIV atgriezās pie “aicinājuma uz mīlestību un dzīvību, kas īpaši spilgti izpaužas sievietes un vīrieša ekskluzīvajā un nešķiramajā savienībā” un kas “uzliek fundamentālu ētisku pienākumu: nodrošināt ģimenēm apstākļus, lai tās varētu uzņemt un pilnvērtīgi aprūpēt topošo dzīvību”. Tas kļūst par aizvien lielāku prioritāti, jo īpaši valstīs, kurās ir dramatiski samazinājies dzimstības līmenis. Pāvests uzsvēra, ka “dzīvība ir neatsverama dāvana”, kas attīstās tādu attiecību ietvarā, kurās vīrietis un sieviete ir teikuši viens otrā “jā” uz mūžu, un kas ir balstītas uz sevis atdevi un savstarpēju kalpošanu.

Runājot par ģimeni, Leons XIV pieskārās arī pieaugošajai un sāpīgajai realitātei, kas saistīta ar nestabilitāti, ģimeņu iziršanu un tās locekļu ciešanām. Ģimenes nomāc dažādas grūtības un tāda satraucoša parādība, kā vardarbība tās iekšienē.

Atgriežoties pie dzīvības, saskaņā ar Romas bīskapa teikto, ir “kategoriski noraidāmas tādas darbības, kas noliedz vai instrumentalizē dzīvības izcelsmi un attīstību”. Pie tām pieder aborts, kas pārtrauc topošo dzīvību un ir dzīvības dāvanas noraidījums. Šajā sakarā pāvests sacīja:

Svētais Krēsls pauž dziļas bažas par plāniem finansēt pārrobežu mobilitāti ar mērķi nodrošināt drošas tiesības uz abortu un uzskata par nožēlojamu, ka publiskie resursi tiek novirzīti dzīvības iznīcināšanai, nevis ieguldīti māšu un ģimeņu atbalstam.

Tiekoties ar diplomātiem, Leons XIV runāja arī par slimo un veco cilvēku aprūpi, jauniešiem, cīņu pret narkomāniju un darba iespējām. “Sabiedrība būs vesela un attīstīta tikai tad”, viņš sacīja, “ja tā iestāsies par cilvēka dzīvības svētumu un aktīvi darbosies, lai to veicinātu”.

Pazemīga sirds

Pieminot svētā Asīzes Franciska nāves 800. gadadienas atceres gaidāmās svinības, pāvests atgādināja, ka miera veidošanai ir nepieciešama pazemība un drosme. “Pazemība, lai dzīvotu patiesībā, un drosme, lai piedotu”, viņš sacīja, novēlot vēstniekiem un viņu pārstāvēto valstu iedzīvotājiem pazemīgu sirdi, no kuras izplūst miers.