Meklēt

Pāvests: lai Ziemassvētku prieks stiprina mūsu ceļu

Otrajā svētdienā pēc Kristus dzimšanas svētkiem pāvests Leons XIV uzrunā pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" aicina ticīgos tuvināties Bērnam Jēzum un atgādina, ka ikviena patiesa Dieva pielūgsme prasa rūpes par cilvēci.

Silvija Krivteža - Vatikāns

Dieva iemiesošanās prasa no mums konkrētu apņemšanos veicināt brālību un vienotību, lai solidaritāte kļūtu par cilvēku attiecību kritēriju, par taisnīgumu un mieru, kā arī rūpēm par visneaizsargātākajiem, - uzsvēra pāvests Leons XIV.

«Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!

Otrajā svētdienā pēc Ziemassvētkiem es vēlos vēlreiz izteikt visiem savus apsveikumus. Parīt, kad tiks aizvērtas Svētā Pētera bazilikas Svētās durvis, mēs noslēgsim Cerībai veltīto Jubilejas gadu, un tieši Ziemassvētku noslēpums, kurā mēs esam iegremdēti, atgādina mums, ka mūsu cerības pamats ir Dieva iemiesošanās. To atkārtoti uzsver arī svētā Jāņa prologs, ko mums šodien piedāvā liturģija: «Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums» ( 1, 14). Kristiešu cerība nebalstās uz optimistiskām prognozēm vai cilvēciskiem aprēķiniem, bet uz Dieva lēmumu dalīt ar mums mūsu ceļu, lai mēs nekad nebūtu vieni savā dzīves ceļojumā. Tāds ir Dieva darbs: Jēzū Viņš kļuva par vienu no mums, nolēma palikt kopā ar mums, gribēja būt Dievs-ar-mums uz visiem laikiem.

Jēzus atnākšana cilvēka miesas trauslumā, no vienas puses, atdzīvina mūsos cerību, bet, no otras puses, uzliek mums dubultu pienākumu: vienu pret Dievu, otru pret cilvēku.

Pret Dievu, jo, ja Viņš ir pieņēmis miesu, ja Viņš ir izvēlējies mūsu cilvēcisko trauslumu par savu mājvietu, tad mums vienmēr ir jāpārdomā Dievs, sākot no Jēzus miesas, nevis no abstraktas doktrīnas. Tāpēc mums vienmēr ir jāpārbauda savs garīgums un veidi, kādos mēs izsakām savu ticību, lai tā būtu patiesi "iemiesota", tas ir, spējīga domāt, lūgties un sludināt Dievu, kurš nāk mums pretim Jēzū: sludināt nevis tālu Dievu, kurš dzīvo perfektās debesīs virs mums, bet tuvu Dievu, kurš dzīvo uz mūsu zemes, atklājas mūsu brāļu sejās, atklājas ikdienas situācijās.

Mūsu saistībām pret cilvēku ir jābūt tikpat konsekventām. Ja Dievs ir kļuvis par vienu no mums, katrs cilvēks ir Viņa atspulgs, nes sevī Viņa tēlu, glabā Viņa gaismas dzirksti; tas uzliek mums pienākumu atzīt katra cilvēka neaizskaramību un izrādīt savstarpēju mīlestību vienam pret otru. Tādējādi Dieva iemiesošanās prasa no mums arī konkrētu apņemšanos veicināt brālību un vienotību, lai solidaritāte kļūtu par cilvēku attiecību kritēriju, par taisnīgumu un mieru, kā arī rūpēm par visneaizsargātākajiem. Dievs ir kļuvis par miesu, tādēļ nav patiesas Viņa pielūgsmes bez rūpēm par cilvēka miesu.

Brāļi un māsas, lai Ziemassvētku prieks dod mums drosmi turpināt savu ceļu, lūdzot Vissvētāko Jaunavu Mariju, lai viņa palīdz mums arvien dedzīgāk kalpot Dievam un savam tuvākajam».

05 janvāris 2026, 09:10

L’Angelus è una preghiera recitata in ricordo del Mistero perenne dell’Incarnazione tre volte al giorno: alle 6 della mattina, a mezzogiorno e alla sera verso le 18, momento nel quale viene suonata la campana dell’Angelus. Il nome Angelus deriva dal primo versetto della preghiera – Angelus Domini nuntiavit Mariae – che consiste nella lettura breve di tre semplici testi che vertono sull’Incarnazione di Gesù Cristo e la recita di tre Ave Maria. Questa preghiera è recitata dal Papa a Piazza San Pietro a mezzogiorno la domenica e nelle Solennità. Prima della recita dell’Angelus, il Pontefice tiene anche un breve discorso prendendo spunto dalle Letture del giorno. Seguono i saluti ai pellegrini.
Dalla Pasqua fino a Pentecoste, al posto dell’Angelus viene recitato il Regina Coeli, che è una preghiera in ricordo della Risurrezione di Gesù Cristo, al termine della quale viene recitato il Gloria per tre volte.

Pēdējie 'Kunga eņģelis'

Lasīt visu >