Pāvests: Evaņģēlijam jābūt par brālības "ieraugu" pasaulē
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pāvests atzīmēja, ka Jēzus sāka sludināt ārkārtīgi bīstamā brīdī – tūlīt pēc Jāņa Kristītāja aresta. No cilvēciskā viedokļa šis laiks prasīja piesardzību un klusumu, bet Kungs izvēlējās tieši šo brīdi, lai nestu pasaulei Labās Vēsts gaismu.
«Brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Pēc kristības saņemšanas Jēzus sāk sludināt un paaicina savus pirmos mācekļus: Sīmani, sauktu par Pēteri, Andreju, Jēkabu un Jāni (sk. Mt 4,12-22). Uzmanīgi aplūkojot šo ainu, kas ietverta šodienas Evaņģēlijā, mēs varam uzdot divus jautājumus: vienu par laiku, kad Jēzus sāk savu misiju, un otru par vietu, kur Viņš izvēlas sludināt un aicināt apustuļus.
Pirmkārt, evaņģēlists stāsta, ka Jēzus sāka sludināt, "kad dzirdēja, ka Jānis ir nodots" (12). Tas notiek laikā, kas nemaz nešķiet ideāls: Jānis Kristītājs nesen ir apcietināts, un tāpēc tautas vadītāji nevēlas dzirdēt par Mesiju. Tas ir laiks, kas liek domāt par piesardzību, tomēr tieši šajā drūmajā situācijā Jēzus sāk nest labās vēsts gaismu: "Debesu valstība ir atnākusi" (17).
Pat savā personīgajā un Baznīcas dzīvē, dažkārt iekšējas pretestības vai apstākļu dēļ, kurus uzskatām par nelabvēlīgiem, mēs domājam, ka vēl nav pienācis īstais laiks sludināt Evaņģēliju, pieņemt lēmumu, izdarīt izvēli, mainīt situāciju. Tomēr pastāv risks palikt neizlēmībā vai kļūt par pārmērīgas piesardzības gūstekņiem, turpretī Evaņģēlijs mūs aicina uzņemties uzticēšanās risku: Dievs darbojas vienmēr, un katrs mirklis ir labs Kungam, pat ja mēs nejūtamies tam gatavi vai situācija nešķiet labvēlīga.
Evaņģēlijs mums norāda arī vietu, kur Jēzus sāk savu publisko misiju: "Viņš, atstājis Nācaretes pilsētu, aizgāja dzīvot Kafarnaumā" (13). Tomēr Viņš palika Galilejā, reģionā, ko galvenokārt apdzīvoja pagāni. Tirdzniecības dēļ tā bija kļuvusi par tranzīta un satikšanās vietu; varam teikt, ka tā bija multikulturāla teritorija, ko šķērsoja dažādu nāciju un reliģisko piederību cilvēki. Evaņģēlijs atgādina, ka Mesija nāk no Izraēļa tautas, bet pārsniedz savas zemes robežas, lai pasludinātu Dievu, kurš tuvojas visiem, kurš nevienu neizslēdz, kurš nav nācis tikai taisnīgo dēļ, bet gan ienāk cilvēku situācijās un attiecībās. Tāpēc arī mums, kristiešiem, ir jāpārvar kārdinājums atkāpties: Evaņģēlijs ir jāsludina un jāizdzīvo visos apstākļos un katrā vidē, lai tas būtu brālības un miera ieraugs starp atsevišķiem cilvēkiem, kultūrām, reliģijām un tautām.
Brāļi un māsas, tāpat kā pirmie Kristus mācekļi, arī mēs esam aicināti pieņemt Kunga aicinājumu, priecīgi apzinoties, ka Viņš mūs apmeklē un caurstrāvo katru mūsu dzīves brīdi un vietu. Lūgsim Vissvētāko Jaunavu Mariju, lai viņa palīdz mums iegūt šo paļāvību un mūs pavada dzīves ceļojumā.»
