Publicēts pāvesta vēstījums 60. Pasaules sociālo komunikāciju dienai

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Saglabāt cilvēku balsis un sejas” – tāds ir Svētā tēva vēstījuma temats. “Seja un balss ir unikālas, cilvēkam raksturīgās iezīmes”, viņš raksta. Lai tās saglabātu, ir vajadzīga atbildība, sadarbība un izglītošana. Ņemot vērā mākslīgā intelekta radītos riskus, Leons XIV dokumentā uzsver, ka izaicinājums nav tehnoloģisks, bet antropoloģisks. Sargāt balsis un sejas nozīmē, galu galā, sargāt pašiem sevi.

“Seja un balss ir svētas,” raksta pāvests. “Tās mums ir dāvinājis Dievs, kas mūs radīja pēc sava attēla un līdzības, aicinot mūs dzīvot ar Vārdu, ko Viņš pats mums adresēja; Vārdu, kas gadsimtu gaitā skanēja praviešu balsīs, bet laika piepildījumā kļuva miesa. Šo Vārdu – šo Dieva paziņojumu par sevi – mēs varējām arī dzirdēt un redzēt tieši (sal. 1 Jņ 1,1-3), jo tas atklājās Jēzus, Dieva Dēla, balsī un Sejā.”

Leons XIV norāda, ka Dievs jau kopš radīšanas gribēja, lai cilvēks būtu Viņa sarunu biedrs, un atstāja cilvēka sejā dievišķās mīlestības atspulgu, lai cilvēks, mīlot, varētu pilnvērtīgi izdzīvot savu cilvēcību. “Tādējādi sargāt cilvēku sejas un balsis nozīmē sargāt šo zīmogu, šo neizdzēšamo Dieva mīlestības atspulgu. Mēs neesam suga, kas veidota no iepriekš noteiktiem bioķīmiskajiem algoritmiem,” raksta pāvests.

Ja mēs atstājam šo aizsardzību novērtā, tad pastāv risks, ka digitālās tehnoloģijas varētu radikāli izmainīt dažus no cilvēces civilizācijas pamatiem, kurus dažkārt mēs uzskatām par pašsaprotamiem. “Simulējot cilvēku balsis un sejas (…), sistēmas, kas pazīstamas kā mākslīgais intelekts, ne tikai iejaucas informācijas ekosistēmās,” brīdina pāvests, “bet arī iekļūst komunikācijas dziļākajā līmenī, proti, cilvēku savstarpējās attiecībās”. “Tāpēc izaicinājums nav tehnoloģisks,” viņš uzsver, “bet antropoloģisks. Sargāt sejas un balsis nozīmē, galu galā, sargāt pašiem sevi. Drosmīgi, apņēmīgi un kritiski pieņemt digitālo tehnoloģiju un mākslīgā intelekta piedāvātās iespējas nenozīmē slēpt no sevis kritiskos punktus, neskaidrības un riskus”.

Vēstījuma turpinājumā pāvests pievēršas trīs punktiem. Viņš aicina “neatteikties no savām domām”, runā par “attiecību un realitātes simulāciju” un “iespējamo aliansi”, kuru būtu jābalsta uz trīs pīlāriem: atbildību, sadarbību un izglītošanu.

Pirmkārt, Leons XIV runā par sociālo mediju un mākslīgā intelekta ietekmi un riskiem. Algoritmi ir izstrādāti tā, lai cilvēks pēc iespējas vairāk ienirtu sociālajos tīklos. No vienas puses, viņš gūst tūlītēju emocionālu apmierinājumu, bet no otras – tiek vājināta viņa izpratnes un kritiskās domāšanas spēja. Pāvests arī atgādina, ka cilvēki arvien vairāk nekritiski uzticas mākslīgajam intelektam kā visu zinošam “draugam” un padomdevējam. Taču tas var vājināt spēju domāt patstāvīgi un radoši un izprast vārdu īsto nozīmi.

Pāvests atzīst, ka mākslīgais intelekts var mums palīdzēt, bet, ja pārstājam domāt paši un paļaujamies tikai uz šo rīku, tad ilgtermiņā tas “var apdraudēt mūsu kognitīvās, emocionālās un komunikatīvās spējas”. Mākslīgais intelekts arvien biežāk rada tekstus, mūziku un video, un pastāv risks, ka cilvēku radošums tiks sagrauts un cilvēki kļūs par pasīviem patērētājiem. Šajā sakarā Svētais tēvs atgādina, ka tomēr svarīgākais nav tas, ko spēj mašīnas, bet tas, ko spējam mēs paši, gudri lietojot šos rīkus. Ja atteiksimies no radošā procesa un pakļausim savas spējas mašīnām, tad mēs apraksim savus talantus, apslāpēsim savu balsi un pazaudēsim savu cilvēcību.

Otrkārt, Leons XIV runā par attiecību un realitātes simulāciju, norādot uz briesmām, kas ar to saistās, jo “tehnoloģija, kas izmanto mūsu vēlmi pēc attiecībām, var ne tikai radīt sāpīgas sekas atsevišķiem cilvēkiem, bet arī kaitēt sabiedrības sociālajai, kultūras un politiskajai struktūrai”. “Tas notiek, kad mēs aizstājam attiecības ar citiem cilvēkiem ar attiecībām ar mākslīgo intelektu, kas apmācīts kataloģizēt mūsu domas un tādējādi veidot ap mums spoguļu pasauli, kurā viss ir veidots ‘pēc mūsu tēla un līdzības’,” raksta pāvests. “Tādējādi mēs zaudējam iespēju sastapt otru, kas ir no mums atšķirīgs un ar kuru mēs varam un mums ir jāiemācās veidot attiecības. Bez citādības pieņemšanas nevar pastāvēt ne attiecības, ne draudzība.”

Treškārt, pāvests pievēršas atbildībai, sadarbībai un izglītošanai. “Mūsu uzdevums nav apturēt digitālo inovāciju, bet gan to virzīt, apzinoties tās dubultraksturu,” viņš raksta. “Katram no mums ir jāpauž savs viedoklis, aizstāvot cilvēkus, lai šos instrumentus mēs patiesi varētu integrēt kā sabiedrotos.” Leons XIV norāda, ka šāda “alianse” ir iespējama, bet tai jābalstās uz trim pīlāriem – uz atbildības, sadarbības un izglītības.

Atbildība, atkarībā no funkcijām, var izpausties kā “godīgums, caurspīdīgums, drosme, tālredzība, pienākums dalīties zināšanās, tiesības būt informētiem”. Bez tam ir vajadzīga sadarbība. “Neviens sektors nevar viens pats risināt digitālās inovācijas un mākslīgā intelekta pārvaldības izaicinājumus,” raksta pāvests. “Tāpēc ir jāizveido aizsardzības mehānismi. Visām ieinteresētajām pusēm — no tehnoloģiju nozares līdz likumdevējiem, no radošajām uzņēmējdarbības nozarēm līdz akadēmiskajai pasaulei, no māksliniekiem līdz žurnālistiem un izglītotājiem — ir jāiesaistās apzinātas un atbildīgas digitālās vides veidošanā un īstenošanā.” Tieši tam kalpo izglītība. Tā iever sevī spējas domāt kritiski attīstību, prasmes izvērtēt avotu uzticamību apgūšanu un iespējamo interešu, kas slēpjas aiz mums adresētās informācijas izvēles, saskatīšanu, kā arī psiholoģisko mehānismu izprašanu. Pateicoties izglītībai, ģimenes, kopienas un asociācijas var izstrādāt praktiskus kritērijus veselīgai un atbildīgai komunikācijas kultūrai.

Vēstījuma 60. Pasaules sociālo komunikāciju dienai noslēgumā Leons XIV raksta: “Mums ir nepieciešams, lai seja un balss atkal atklātu personu. Mums ir jāsargā komunikācijas dāvana kā cilvēka visdziļākā patiesība, uz kuru ir jāorientē arī visas tehnoloģiskās inovācijas.”