Pāvests brīvprātīgajiem: "Pateicoties jums, Roma kļuva par viesmīlīgu namu"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests pateicās Itālijas Republikas valdībai, Romas komūnai, Lacio reģionam. No Baznīcas puses Jubilejas gada norisēs īpaši iesaistīts bija Evaņģelizācijas dikastērijs, taču nozīmīgu artavu ir devuši arī citi dikastēriji un institūcijas. Citu starpā Leons XIV pieminēja arī Komunikācijas dikastēriju, ar kura starpniecību Jubilejas gada notikumi tika atspoguļoti visā pasaulē.
Vēršoties pie pašaizliedzīgajiem brīvprātīgā darba darītājiem, pāvests teica, ka viņi ir devuši daudzveidīgu pienesumu, kas bieži vien ir palicis apslēpts, taču tas bijis darbietilpīgs un atbildības pilns. Pateicoties tam, vairāk nekā 30 miljoni svētceļnieku varēja piedalīties Jubilejas pasākumos, izbaudīt svētku gaisotni, lūgties un kavēties pārdomās drošos un organizētos apstākļos. Roma tādējādi kļuva par viesmīlīgu namu, atvērtu, priecīgu un tajā pašā laikā diskrētu un cieņu izrādošu kopienu, katram palīdzot gūt auglīgu pieredzi šajā lielajā ticības brīdī.
Pāvests atzīmēja, ka svēto Pētera un Pāvila, kā arī citu apustuļu un mocekļu kapu apmeklējums, ceļš uz Svētajām durvīm, Dieva piedošanas un žēlsirdības pieredze, daudziem cilvēkiem ir bijuši auglīgas tikšanās brīži ar Kungu Jēzu, kuros bija iespējams pieskarties “cerībai, kas nepieviļ” (Rm5,5), jo Viņš ir dzīvs un iet mūsos un kopā ar mums – gan mūsu eksistences svarīgākajos brīžos, gan ikdienā, un kopā ar Viņu mēs varam sasniegt mērķi.
Leons XIV pieminēja, ka Svētais Augustīns šajā sakarā raksta, ka “cerība ir nepieciešama svētceļnieku situācijā (…). Tad, kad ceļinieks ceļā nogurst, viņš nogurumu spēj paciest tieši tāpēc, ka cer sasniegt mērķi. Ja viņam tiek atņemta cerība to sasniegt, tūlīt tam sabrūk iespēja iet uz priekšu” (Sprediķis 158,8). Vēršoties pie brīvprātīgajiem kalpotājiem, pāvests teica, ka viņi ar savu darbu daudziem ir palīdzējuši atgūt cerību un atsākt dzīves ceļojumu ar atjaunotu ticību un žēlsirdības nodomiem (sal. 1 Tes 1,2-3).
Ar īpašu mīlestību Svētais tēvs atcerējās daudzos jauniešus un pusaudžus, kuri Jubilejas gadā pabija Romā. Viņš atzina, ka bija skaisti redzēt viņu entuziasmu, prieku, nopietnību, ar kādu tie lūdzās, meditēja un svinēja. Viņi bija tik atšķirīgi un tomēr vienoti, kā arī disciplinēti, kur savs nopelns ir arī brīvprātīgajiem kalpotājiem. Jaunieši vēlējas cits citu iepazīt un kopā izbaudīt žēlsirdības, brālīguma un miera brīžus.
Pāvests aicināja pārdomāt par to, ko jaunieši ir apliecinājuši. Viņš atgādināja, ka visi, dažādos līmeņos esam atbildīgi par viņu nākotni, jo viņos ir pasaules nākotne. Kas viņiem patiešām ir vajadzīgs? Kas tiem palīdz nobriest un īstenot sevi vislabākajā veidā? Kur tiem rast atbildes uz visdziļākajiem sirds jautājumiem? Jauniešiem ir vajadzīgi veselīgi atdarināšanas paraugi, kas tos virza pie labā, pie mīlestības, pie svētuma, kā to ir parādījuši septembrī kanonizētie svētie Karlo Akutis un Pjerdžordžo Frassati. Pāvests aicināja raudzīties uz šo jauniešu skaidrajām un dzīvajām, enerģijas pilnajām un tajā pašā laikā trauslajām acīm. Viņi var kalpot par palīgu, lai ar gudrību un apdomību spētu izdarīt izvēles un uzņemties atbildību, kāda pieaugušajiem ir jauniešu priekšā. Svētais tēvs novēlēja, lai varam jauniešiem teikt: “Ceri uz Kungu, esi stiprs, drošini savu sirdi un ceri un Kungu” (Ps 27,14).
Tikšanās noslēgumā pāvests katram brīvprātīgajam Jubilejas kalpotājam kā atzinības zīmi vēlējās uzdāvināt nelielu Jubilejas krucifiksa, ar kuru ikreiz tika pavadīti svētceļnieki, atdarinājumu. “Lai tas paliek par šīs sadarbības piemiņu,” teica Leons XIV pirms dot savu apustulisko svētību, vēlreiz pateikties un novēlēt laimīgu jauno gadu.
