Pāvests 20 bērniem piešķir Kristības sakramentu: ticība ir dzīves jēgas avots
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Tradīciju katru gadu Kunga Jēzus kristīšanas svētkos kristīt dažādās Vatikāna institūcijās strādājošo vecāku bērnus aizsāka svētais Jānis Pāvils II 80. gados. Siksta kapelā zem Mikelandželo veidotajām velvēm arī šoreiz valdīja neparasta atmosfēra – brīžiem bija dzirdama jaundzimušo raudāšana, viņu vecāko brāļu un māsu čalas, bija redzams, kā mammas un tēti šūpo savus bērnus, mēģina novērst viņu uzmanību, rādot uz majestātiskajām freskām virs galvas. Leons XIV šogad nokristīja 12 zēnus un 8 meitenes – Matildi Mariju Agati, Katrīnu, Kristoferu Frančesko, Kjāru, Damiānu, Marčello, Flavio un citus. Homīlijā pāvests norādīja uz Kristības sakramenta dziļāko nozīmi un skaidroja, ko simbolizē ūdens, baltais apģērbs un sveces liesma.
Leona XIV uzrunas pilnais teksts:
«Dārgie brāļi un māsas,
kad Kungs ienāk vēsturē, Viņš ar atvērtu un pazemīgu sirdi nāk pretim katra dzīvei. Viņš ar savu mīlestības pilno skatienu meklē mūsu skatienu un sarunājas ar mums, atklājot mums pestīšanas Vārdu. Kļūstot par cilvēku, Dieva Dēls visiem dod pārsteidzošu iespēju, kas iezīmē jaunu laiku, ko pat pravieši nebija gaidījuši.
To uzreiz pamanīja Jānis Kristītājs, kurš jautāja Jēzum: “Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis?” (Mt 3,14). Kā gaisma tumsā, Kungs atrodas tur, kur mēs to negaidām: Viņš ir Svētais starp grēciniekiem, kas vēlas dzīvot mūsu vidū, neieturot distances, bet gan pilnībā uzņemoties visu, kas ir cilvēcīgs. “Lai tas tā notiek!” Jēzus atbild Jānim. “Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību!” (15. p.). Kādu taisnību? Dieva taisnību, kas Jēzus kristībā veic mūsu attaisnošanu: savā bezgalīgajā žēlsirdībā Tēvs mūs padara taisnīgus caur savu Kristu, vienīgo visu cilvēku Pestītāju. Kā tas notiek? Tas, kuru Jānis kristī Jordānā, pārvērš šo žestu par jaunu nāves un augšāmcelšanās, piedošanas un vienotības zīmi. Tas ir Sakraments, ko mēs šodien svinam jūsu bērniem: tā kā Dievs viņus mīl, viņi kļūst par kristiešiem, par mūsu brāļiem un māsām.
Bērni, kurus jūs tagad turat rokās, ir pārvērtušies par jaunām radībām. Tāpat kā no jums, vecākiem, viņi saņēma dzīvību, tāpat tagad viņi saņem jēgu, kā dzīvot: ticību. Kad mēs zinām, ka kaut kas ir būtisks, mēs uzreiz pēc tā tiecamies, lai to dotu tiem, kurus mīlam. Vai tad kāds no mums atstātu jaundzimušos bez apģērba vai barības, gaidot, ka viņi, kad izaugs, paši izvēlēsies, kā ģērbties un ko ēst? Mīļie, ja ēdiens un apģērbs ir nepieciešami, lai dzīvotu, tad ticība ir vairāk nekā nepieciešama, jo Dievā cilvēka dzīve top pestīta.
Viņa gādīgā mīlestība šajā pasaulē izpaužas caur jums, mammas un tēti, kas lūdzat ticību saviem bērniem. Protams, pienāks diena, kad viņi kļūs pārāk smagi, lai tos turētu rokās, un pienāks arī diena, kad viņi atbalstīs jūs. Kristība, kas mūs vieno vienā Baznīcas saimē, svētdara jūsu ģimenes visos laikos, dodot spēku un ļaujot būt pastāvīgiem mīlestībā, kas jūs vieno.
Darbības, ko drīz veiksim, ir skaisti tā apliecinājumi: Kristības avota ūdens ir šķīstīšanās Garā, kas attīra no visiem grēkiem; baltās drānas ir jaunais tērps, ko Dievs Tēvs mums dāvā mūžīgajai svētlaimei savā Valstībā; no Lieldienu sveces iedegtā svece simbolizē augšāmcēlušā Kristus gaismu, kas apgaismo mūsu ceļu. Es vēlu jums, lai jūs varētu turpināt šo ceļu ar prieku šajā gadā, kas tikko ir iesācies, un visā savā dzīvē, dzīvojot ar pārliecību, ka Kungs vienmēr pavadīs jūsu soļus.»
