Leons XIV: "Vai mūsu Baznīcā ir dzīvība?"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Kas motivēja miljoniem cilvēku no visas pasaules Jubilejas gada laikā doties uz Romu, lai izietu pa Svētajām durvīm? Uz šo jautājumu pāvests sniedza atbildi savā homīlijā Kunga Atklāšanās svētku dievkalpojuma laikā. Viņš aicināja padomāt, vai mūsu Baznīcā ir dzīvība un vai tajā ir vieta kaut kam jaunam, kā arī to, vai Jubileja mums iemācīja bēgt no efektivitātes, kas visu reducē uz produktu un cilvēkus uz patērētājiem.  Leons XIV uzsvēra, ka vienmēr ir iespējams jauns sākums. Dievs vēlas arvien vairāk būt klātesošs mūsu vidū.

Pāvesta homīlijas pilnais teksts:

«Dārgie brāļi un māsas,

Evaņģēlijs (sal. Mt 2, 1-12) apraksta lielo prieku, ko izjuta trīs gudrie, kad atkal ieraudzīja zvaigzni (sal. 10. v.), un tajā pašā laikā to, kā Hērods un visi Jeruzalemē bija satraukti par viņu meklējumiem (sal. 3. v.). Patiesi, katru reizi, kad Svētie Raksti runā par Dieva atklāšanos, tie neslēpj pretējās reakcijas, piemēram, prieku un satraukumu, pretestību un paklausību, bailes un ilgas. Šodien mēs svinam Kunga atklāšanos, apzinoties, ka Viņa klātbūtnē nekas nepaliek kā bija iepriekš. Tas iezīmē cerības sākumu, jo Dievs atklājas un nekas nevar palikt nemainīgs. Viņa klātbūtne pieliek punktu tam melanholiskajam pašapmierinātības veidam, kas liek cilvēkiem nemitīgi atkārtot: “Nav nekā jauna zem saules” (Gudr 1:9). Sākas kaut kas jauns, kas iezīmē tagadni un nākotni, kā sludina pravietis: “Celies un topi gaiša, Jeruzaleme, jo ir atnākusi tava gaisma un pār tevi ir uzaususi Kunga godība” (Is 60:1).

Pārsteidzoši, ka Jeruzaleme, pilsēta, kas ir bijusi lieciniece daudziem jauniem sākumiem, ir satraukta. Tieši tie pilsētā, kas pēta Rakstus un domā, ka zina visas atbildes, šķiet, ir zaudējuši spēju uzdot jautājumus un kultivēt ilgas. Pilsēta patiešām baidās no tiem, kas, cerības vadīti, ierodas tajā no tālienes; pilsēta šķiet baiļpilna no tā, kas drīzāk būtu jāuzņem ar lielu prieku. Šī reakcija ir izaicinājums arī mums kā Baznīcai.

Šīs bazilikas Svētās durvis, kas šodien ir pēdējās, kas tiek aizvērtas, ir pieredzējušas neskaitāmu vīriešu un sieviešu plūsmu, cerības svētceļniekus, kas ceļo uz jauno Jeruzalemi, pilsētu, kuras durvis vienmēr ir atvērtas (sal. Atkl 21, 25). Kas bija šie vīrieši un sievietes, un kas viņus motivēja? Fakts, ka mūsu laikabiedri devās garīgo meklējumu ceļā, kas, iespējams, bija daudz bagātāki nekā mēs varam to iedomāties, šī Jubilejas gada beigās pamudina mūs uz nopietnām pārdomām. Miljoni no viņiem pārkāpa Baznīcas slieksni. Ko viņi atrada? Kas bija viņu sirdīs, kādi bija viņu jautājumi, kādas bija viņu sajūtas? Jā, magi joprojām ir arī šodien. Tie ir cilvēki, kuri jūt nepieciešamību iziet un meklēt, pieņemot ar ceļojumu saistītos riskus, it īpaši tādā nemierīgā pasaulē kā mūsējā, kas daudzos aspektos var būt nepatīkama un bīstama.

Senatnē runāja par homo viator, un patiesi, visa mūsu dzīve ir ceļojums. Evaņģēlijs aicina Baznīcu nebaidīties no šī dinamisma, bet to novērtēt un orientēt uz Dievu, kurš mūs atbalsta. Viņš ir Dievs, kas var mūs satraukt, jo Viņš nepaliek stingri mūsu rokās kā sudraba un zelta elki; Viņš ir dzīvs un dzīvību nesošs, kā Bērns, ko Marija turēja savās rokās un ko gudrie vīri pielūdza. Svētajām vietām, kā katedrālēm, bazilikām un svētnīcām, kas kļuva par jubilejas svētceļojumu galamērķiem, ir jāizplata dzīvības aromāts, neaizmirstamā apziņa, ka ir sākusies cita pasaule.

Jautāsim sev: vai mūsu Baznīcā ir dzīvība? Vai tajā ir vieta kaut kam jaunam? Vai mēs mīlam un sludinām Dievu, kas mūs sūta ceļā?

Evaņģēlija lasījumā Hērods baidās par savu troni un ir satraukts par lietām, kuras, viņaprāt, ir ārpus viņa kontroles. Viņš mēģina izmantot Gudro vēlmes, manipulējot ar viņu meklējumiem. Viņš ir gatavs melot, viņš ir gatavs darīt jebko. Bailes patiešām padara aklu. Savukārt Evaņģēlija prieks mūs atbrīvo. Tas padara mūs piesardzīgus, jā, bet arī drosmīgus, uzmanīgus un radošus; tas aicina mūs doties pa ceļiem, kas atšķiras no jau iestaigātajiem.

Trīs gudrie iet uz Jeruzalemi ar vienkāršu un būtisku jautājumu: “Kur ir tas, kas ir piedzimis?” (Mt 2, 2). Cik svarīgi ir, lai tie, kas šķērso Baznīcas durvis, piedzīvotu, ka tur ir tikko piedzimis Mesija, ka tur pulcējas kopiena, kurā ir uzaususi cerība, un ka tur norisinās dzīvības stāsts! Jubileja mums atgādina, ka vienmēr ir iespējams jauns sākums – ka patiesībā mēs vēl esam ceļa sākumā un ka Kungs vēlas arvien vairāk būt klātesošs mūsu vidū kā Dievs-ar-mums. Jā, Dievs izaicina esošo kārtību, jo Viņam ir plāni, kas iedvesmo Viņa praviešus pat šodien. Dievs ir apņēmusies glābt mūs no vecajām un jaunajām verdzības formām. Viņš iesaista jaunos un vecos ļaudis, nabagus un bagātos, vīriešus un sievietes, svētos un grēciniekus savos žēlsirdības darbos un savas taisnības brīnumos. Lai gan Kungs to dara klusi, Viņš jau liek savai Valstībai plaukt visā pasaulē.

Cik daudz epifāniju mums ir dots un cik daudz vēl varētu būt priekšā. Taču tās ir jāpasargā no Hēroda nodomiem, no bailēm, kas tik viegli pārvēršas agresijā. “No Jāņa Kristītāja līdz mūsu dienām debesu valstībā laužas iekšā, un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt” (Mt 11, 12). Šis noslēpumainais Jēzus izteikums, kas atrodams Mateja evaņģēlijā, nevar nepamudināt mūs domāt par daudzajiem konfliktiem, ar kuriem cilvēki pretojas un pat sabojā to Jauno, ko Dievs ir ikvienam sagatavojis. Mīlēt un meklēt mieru nozīmē aizsargāt to, kas ir svēts, un tātad to, kas dzimst: kā mazs, neaizsargāts, trausls bērns. Mums visapkārt izkropļota ekonomika mēģina gūt peļņu no visa. Mēs redzam, kā tirgus var pārvērst pat cilvēku ilgas meklēt, ceļot un sākt no jauna par vienkāršu biznesu. Jautāsim sev: vai Jubileja mums ir iemācījusi bēgt no šāda veida efektivitātes, kas visu reducē uz produktu un cilvēkus uz patērētājiem? Vai mēs pēc šī gada spēsim labāk atpazīt apmeklētājā svētceļnieku, svešiniekā meklētāju, tajā, kurš ir tāls, kaimiņu un tajā, kas ir atšķirīgs, ceļabiedru?

Veids, kādā Jēzus sastapa visus cilvēkus un ļāva viņiem sev tuvoties, māca mums novērtēt sirds noslēpumus, kurus tikai Viņš spēj izprast. Kopā ar Viņu mēs mācāmies saskatīt laiku zīmes (sal. Vatikāna II koncils, Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē, Gaudium et Spes, 4). Neviens mums to nevar pārdot. Bērns, ko pielūdz trīs Gudrie, ir neatsverams un neizmērāms Labums. Tā ir brīvās dāvanas Epifānija. Tas nenotiek prestižās vietās, bet gan pazemīgā vietā. “Un tu, Betlēme, Jūdas zeme, nebūt neesi mazākā starp Jūdas lielpilsētām” (Mt 2, 6). Cik daudzām pilsētām, cik daudzām kopienām ir nepieciešams dzirdēt šos vārdus: “Tu nekādā ziņā neesi mazākā.” Jā, Kungs joprojām mūs pārsteidz! Viņš ļauj sevi atrast. Viņa ceļi nav mūsu ceļi, un vardarbīgi cilvēki nespēj tos kontrolēt, nedz arī pasaules varas var tos bloķēt. Tas ir Gudro lielā prieka avots. Viņi atstāj pili un templi, un dodas uz Betlēmi; tikai šajā brīdī viņi atkal ierauga zvaigzni!

Tādēļ, dārgie brāļi un māsas, ir brīnišķīgi kļūt par cerības svētceļniekiem. Ir brīnišķīgi, ka mēs turpinām būt svētceļnieki kopā! Dieva uzticība turpina mūs pārsteigt. Ja mēs nesašaurināsim savas baznīcas, padarot tās par pieminekļiem, ja mūsu kopienas būs mājvietas, ja mēs būsim vienoti un pretosimies vareno glaimiem un vilinājumiem, tad mēs būsim jaunas rītausmas paaudze. Marija, Rīta zvaigzne, vienmēr soļos mums priekšā! Viņas Dēlā mēs kontemplēsim un kalposim brīnišķīgai cilvēci, ko pārveidojušas nevis visvarenības ilūzijas, bet Dievs, kurš mīlestības dēļ kļuva miesa.»