Leons XIV: Dieva miers rodas no sadzirdētām raudām

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Leona XIV homīlijas pilnais teksts:

Mīļās māsas un brāļi!

“Gavilējiet skaļi priekā” (Is 52,9), sauc miera vēstnesis tiem, kas atrodas pilnībā atjaunojamas pilsētas drupās. Lai gan putekļainas un ievainotas, viņa kājas ir skaistas, raksta pravietis (sal. Is 52,7), jo, ejot garus un grūtus ceļus, tās ir nesušas priecīgu vēsti, kurā tagad viss atdzimst. Ir jauna diena! Arī mēs piedalāmies šajā vēstures pagriezienā, kuram šķiet vēl neneticam: miers pastāv un jau ir starp mums.

“Es jums atstāju mieru, es jums dodu savu mieru. Ne tādu, kādu dod pasaule, es jums to dodu” (Jņ 14,27). Tā Jēzus teica saviem mācekļiem, kuriem viņš nesen bija mazgājis kājas, – miera vēstītājiem, kuriem no šī brīža bija jāskrien pa pasauli, nepagurstot, lai atklātu visiem “varu kļūt par Dieva bērniem” (Jņ 1,12). Tātad šodien mēs ne tikai esam pārsteigti par mieru, kas jau ir klāt, bet arī svinam to, kā mums šī dāvana ir dāvāta. Jo šajā kādā veidā mirdz dievišķā atšķirība, kas liek mums izlauzties prieka dziesmās. Tādējādi visā pasaulē Ziemassvētki ir visizcilākie mūzikas un dziesmu svētki.

Arī ceturtā Evaņģēlija prologs ir himna, kuras galvenais varonis ir Dieva Vārds. “Vārds” ir vārds, kas darbojas. Tā ir Dieva Vārda īpašība: tas nekad nav bez ietekmes. Ja labi padomā, arī daudzi no mūsu vārdiem izraisa rezultātus, dažkārt nevēlamus. Jā, vārdi darbojas. Bet šeit ir pārsteigums, ko mums piedāvā Ziemassvētku liturģija: Dieva Vārds parādās un neprot runāt, tas nāk pie mums kā jaundzimušais, kas spēj tikai raudāt un brēkt. “Tas kļuva miesa” (Jņ 1,14), un, lai gan tas augs un kādu dienu iemācīsies savas tautas valodu, tagad runā tikai viņa vienkāršā, trauslā klātbūtne. “Miesa” ir radikāls kailums, kam Betlēmē un Kalvārijā trūkst pat vārda; tāpat kā daudziem brāļiem un māsām, kam ir laupīta cieņa un kas ir apklusināti, nav vārdu. Cilvēka miesa prasa aprūpi, lūdz uzņemšanu un atzīšanu, meklē rokas, kas spēj būt maigas, un prātus, kas ir gatavi uzklausīt, tā ilgojas pēc labiem vārdiem.

“Viņš nāca pie savējiem, bet savējie Viņu neuzņēma. Bet tiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva tiesības kļūt par Dieva bērniem” (Jņ 1,11). Šeit ir paradoksālais veids, kādā miers jau ir starp mums: Dieva dāvana iesaista, tā gaida uzņemšanu un rosina ziedošanos. Tas mūs pārsteidz, jo tā pakļauj sevi noraidījumam, tas mūs savaldzina, jo izrauj mūs no vienaldzības. Kļūt par Dieva bērniem ir īsta vara: vara, kas paliek aprakta, kamēr mēs esam atsvešināti no bērnu asarām un vecu cilvēku neaizsargātības, no upuru bezspēcīgā klusuma un no to rezignētās melanholijas, kuri dara ļaunu, ko tie negrib darīt.

Kā rakstīja mīļais pāvests Francisks, lai atgādinātu mums par Evaņģēlija prieku: “Dažreiz piedzīvojam kārdinājumu būt kristiešiem, turoties pieklājīgā attālumā no Kunga brūcēm. Tomēr Jēzus grib, lai mēs pieskaramies cilvēciskajam postam, lai pieskaramies citu cilvēku ciešanu pārņemtajām miesām. Viņš sagaida, ka mēs pārstāsim meklēt tos personiskos vai kopienas patvērumus, kas mums ļautu saglabāt distanci no cilvēcisko drāmu samezglojumiem, bet gan patiešām vēlēsimies nonākt saskarē ar citu cilvēku konkrētajām dzīvēm un iepazīsim lielo maiguma spēku” (Apustuliskais pamudinājums Evangelii gaudium, 270).

Dārgie brāļi un māsas, tā kā Vārds kļuva miesa, tagad miesa runā, izpauž dievišķās ilgas mūs satikt. Vārds ir uzcēlis starp mums savu trauslo telti. Un kā gan nepadomāt par teltīm Gazā, kas jau nedēļām ir pakļautas lietum, vējam un aukstumam, un par daudzu citu bēgļu un patvēruma meklētāju teltīm visos kontinentos, vai par tūkstošiem bezpajumtnieku pagaidu patversmēm mūsu pilsētās? Trausla ir neaizsargāto tautu miesa, kas ir cietušas daudzos karos, kuri vēl turpinās vai ir beigušies, atstājot drupas un atvērtas brūces. Trausli ir to jauniešu prāti un dzīvības, kuri ir spiesti ņemt rokās ieročus un frontē sajūt, cik bezjēdzīgi ir tas, ko no viņiem prasa, un redz melus, ar kuriem ir cauraustas to daiļrunīgās runas, kuri viņus sūta nāvē.

Kad otra cilvēka trauslums iespiežas mūsu sirdīs, kad otra sāpes sagrauj mūsu granīta pārliecību, tad sākas miers. Dieva miers rodas no uzklausīta sauciena, no sadzirdētām raudām: tas rodas starp gruvešiem, saucot pēc jaunas solidaritātes, tas rodas no sapņiem un vīzijām, kas kā pravietojumi maina vēstures gaitu. Jā, tas viss pastāv, jo Jēzus ir Logos, jēga, no kuras viss ir cēlies. “Viss ir radīts caur Viņu, un bez Viņa nekas no tā, kas pastāv, nav radīts” (Jņ 1,3). Šis noslēpums uzrunā mūs no mūsu veidotajām Betlēmēm, atver mūsu acis uz pasauli, kurā Vārds joprojām skan “daudzkārt un dažādos veidos” (sal. Eb 1,1) un joprojām aicina mūs uz atgriešanos.

Protams, Evaņģēlijs neslēpj tumsas pretestību gaismai, tas apraksta Dieva Vārda ceļu kā grūti ejamu ceļu, kas ir pilns ar šķēršļiem. Līdz šai dienai patiesi miera vēstītāji seko Vārdam šajā ceļā, kas beidzot sasniedz sirdis: nemierīgās sirdis, kas bieži vien vēlas tieši to, kam pretojas. Tādējādi Ziemassvētki no jauna motivē misionāru Baznīcu, virzot to pa ceļiem, ko tai izveidojis Dieva Vārds. Mēs nekalpojam despotiskam vārdam – tas jau tāpat visur skan –, bet gan klātbūtnei, kas iedvesmo labestību, zina tā iedarbīgumu un nepretendē uz tā monopolu.

Šis ir misijas ceļš: ceļš pie otra. Dievā katrs vārds ir vārds, kas adresēts mums, tas ir aicinājums uz sarunu, vārds, kas nekad nepaliek identisks pats sev. Tā ir atjaunotne, ko veicināja Vatikāna II koncils un tā uzplauks tikai tad, ja mēs dosimies ceļā kopā ar visu cilvēci, nekad no tās nešķiroties. Tam pretstats ir pasaulīgums: būt pašiem centrā. Iemiesošanās kustība ir sarunas dinamisms. Miers valdīs tad, kad mūsu monologi tiks pārtraukti un, kļuvuši spējīgi klausīties, mēs kritīsim ceļos citu cilvēku kailās miesas priekšā. Šajā ziņā Jaunava Marija ir Baznīcas Māte, evaņģelizācijas Zvaigzne, Miera Karaliene. Viņā mēs saprotam, ka nekas nevar dzimt no spēka demonstrēšanas, bet viss atdzimst no klusa pieņemtās dzīvības spēka.