Pāvests tiekas ar "Dzīvās Betlēmes" atdarinātājiem
Inese Šteinerte - Vatikāns
Viņš atzīmēja, ka pēc audiences Vatikānā viņi dosies uz pāvesta Libērija dievnamu, kā sava dibinātāja vārdā dažreiz tiek saukta Santa Maria Maggiore bazilika. Tā nes arī “Rietumu Betlēmes” vārdu, jo šeit tiek godināta Jēzus silīte.
Tieši šī senā relikvija līdzās ceļojumam pa Svēto Zemi 1223. gadā iedvesmoja svēto Asīzes Francisku pirmoreiz svinēt “Grečo Ziemassvētkus”, tādējādi aizsākot Betlēmes silītes tradīciju. Kopš tā laika visās pasaules malās ir izplatījies ieradums visdažādākajos veidos attēlot Kunga Dzimšanas notikumu, Dieva piedzimšanu, kas, citējot pāvesta Benedikta XVI teikto, “nāk bez ieročiem, bez spēka, (…) lai uzvarētu lepnību, vardarbību, cilvēka alkatību (…) un vadītu mūs pie mūsu patiesās identitātes” (Katehēze, 2009. gada 23. decembrī).
Pāvests Francisks, savukārt, ir teicis, ka Betlēmes silītes priekšā “kontemplējot Ziemassvētku skatu, esam aicināti garīgi doties ceļā, būdami Tā pazemības aizkustināti, kurš kļuva cilvēks, lai satiktu katru cilvēku” (Ap. vēst. “Admirabile signum”, 2019. gada 1. decembrī). “Tieši tā,” sacīja Leons XIV, “no Betlēmes grotas, kur atrodas Marija, Jāzeps un Bērns savā atbruņojošajā nabadzībā, ir jādodas ceļā, lai sāktu jaunu dzīvi Kristus pēdās.”
Vēršoties pie dzīvās Betlēmes atdarinātājiem, Svētais tēvs teica, ka viņi par to liecinās, ejot pa Romas pilsētas ielām. Viņu izveidotā korteža ar horeogrāfijām, kostīmiem un mūziku, būs priecīga zīme par to, cik skaisti ir būt Jēzus, par cilvēku tapušā Dieva, saules, kas ataust “lai apspīdētu tos, kuri atrodas tumsībā un nāves ēnā, un vadītu mūsu soļus pa miera ceļu” (Lk 1,79) lieciniekiem.
Pāvests apgalvoja, ka dzīvās Betlēmes notikuma atdarinātājus tas dara par misionāriem ne tikai tajā dienā, kad tie piedalās uzvedumā, bet katru dienu; tas dara viņus par cerības svētceļniekiem, mierinājuma un iedvesmas nesējiem visiem, kurus tie satiks – gan maziem, gan lieliem, ģimenēm, jauniešiem un veciem ļaudīm, kurus atradīs savā ceļā; tiem, kuri priecājas un kuri cieš, kuri ir vientuļi; tiem, kuri savā sirdī jūt vēlēšanos mīlēt un būt mīlētiem, kā arī tiem, kuri, neraugoties uz grūtībām, turpina uzcītīgi un neatlaidīgi strādāt, ceļot labāku pasauli.
“Betlēme, dārgie, ir svarīga zīme,” norādīja Leons XIV. “Tā mums atgādina, ka esam daļa no brīnišķīgā Pestīšanas notikuma, kurā nekad neesam vieni, un, kā teica svētais Augustīns, “Dievs kļuva cilvēks, lai cilvēks kļūtu Dievs, (…) lai cilvēks, kas dzīvo uz zemes, varētu rast mājokli debesīs” (Sprediķis 371, 1). Dzīvās Betlēmes dalībniekus Svētais tēvs aicināja izplatīt šo vēsti un glabāt šo tradīciju, sakot, ka tā ir gaismas dāvana mūsu pasaulei, kurai tik ļoti ir nepieciešams turpināt cerēt.
