Pāvests pateicas Dievam par Jubilejas gadu

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Dieva Mātes pirmo vesperu liturģija ir īpaši bagāta, un tas izriet gan no apbrīnojamā noslēpuma, ko tā svin, gan no tās atrašanās tieši kalendārā gada beigās – homīlijā sacīja Leons XIV. Psalmu un Magnificat dziedājuma antifonas uzsver paradoksālo notikumu, kas attiecas uz Dievu, kurš piedzimst no jaunavas, vai, otrādi sakot, uz Marijas dievišķo mātišķību. Svētais tēvs norādīja, ka līdz ar šiem svētkiem noslēdzas Ziemassvētku oktāva un ka šī diena ir pāreja no viena gada uz otru, kad tiek izlūgta Dieva svētība jaunajam gadam. Pie tam šoreiz tā iekrīt Jubilejas gada noslēgumā.

Turpinājumā pāvests citēja apustuļa Pāvila vārdus par to, ka, “Dievs, piepildoties laikam, sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes, padotu likumam, lai atpirktu tos, kuri bija padoti likumam, un mēs kļūtu pieņemti bērni” (Gal 4, 4-5), un atzina, ka šāds Kristus noslēpuma attēlojums liek domāt par plānu, lielu plānu cilvēces vēsturē. Tas ir noslēpumains plāns, bet ar skaidru centru, kā augsts kalns, ko apgaismo saule blīva meža vidū: šis centrs ir “laika piepildījums”. Vārds “plāns” atbalsojas arī Vēstulē efeziešiem, kur tiek runāts par visa, kas debesīs un virs zemes, atjaunošanu Kristū (sal. Ef 1,9-10). Leons XIV sacīja:

"Māsas, brāļi, šajā mūsu laikā mēs jūtam vajadzību pēc gudra, labvēlīga, žēlsirdīga plāna. Lai tas būtu brīvs un atbrīvojošs, miermīlīgs, uzticams plāns, tāds, kādu Jaunava Marija sludināja savā slavas dziesmā: “Viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas” (Lk 1,50)."

Tomēr gan pagātnē, gan mūsdienās pasauli pārņem citi plāni – turpināja pāvests, norādot, ka tās drīzāk ir stratēģijas, kuru mērķis ir iekarot tirgu, teritorijas, ietekmes zonas. Tās ir bruņotas stratēģijas, kas apklātas ar liekulīgām runām, ideoloģiskām deklarācijām, viltus reliģiskiem motīviem.

Savukārt Dieva Svētā Māte, vismazākā un viscēlākā no visām radībām, redz lietas ar Dieva skatienu: viņa redz, ka Visvarenais ar savas rokas spēku izkliedē augstprātīgo plānus, gāž varenos no troņiem un pieceļ pazemīgos, piepilda izsalkušos ar labumiem un iztukšo bagāto rokas (sal. Lk 1,51-53).

Jēzus Māte ir sieviete, ar kuru Dievs, piepildoties laikam, uzrakstīja Vārdu, kas atklāj noslēpumu. Viņš to neuzspieda: vispirms to piedāvāja viņas sirdij un, saņēmis viņas “jā”, to ar neizsakāmu mīlestību ierakstīja viņas miesā. Tā Dieva cerība savijās ar Marijas cerību – teica Leons XIV, piebilstot, ka Dievs mīl cerēt ar mazo cilvēku sirdīm, un Viņš to dara, iesaistot viņus savā pestīšanas plānā. Jo skaistāks ir plāns, jo lielāka ir cerība. Pasaule virzās uz priekšu, tieši pateicoties daudzu vienkāršo, nepazīstamo cilvēku cerībai. Viņi ir nepazīstami, taču ne jau Dievam. Viņi par spīti visam tic labākai rītdienai, jo zina, ka nākotne ir Tā rokās, kurš dāvā vislielāko cerību.

Viens no šiem cilvēkiem bija Galilejas zvejnieks Sīmanis, kuru Jēzus nosauca par Pēteri. Svētceļnieki no visas pasaules ierodas šeit, pie viņa kapa, lai atjaunotu savu ticību Jēzum Kristum, Dieva Dēlam. Tas notika īpaši Svētajā gadā, kas tuvojas noslēgumam.

Pāvests atzina, ka Jubileja ir jaunas, atjaunotas un saskaņā ar Dieva plānu izlīgušas pasaules spožā zīme. Un šajā plānā Providence atvēlēja īpašu vietu Romas pilsētai. Ne tās slavas, ne varenības dēļ, bet tāpēc, ka šeit Pēteris un Pāvils un daudzi citi mocekļi izlēja par Kristu savas asinis. Tāpēc Roma ir Jubilejas pilsēta.

Homīlijas noslēgumā Romas bīskaps novēlēja, lai pilsēta būtu savu mazo ļaužu augstumos. Runa ir par bērniem, vientuļajiem un trauslajiem vecajiem ļaudīm, ģimenēm, kurām ir smagāka dzīve, cilvēkiem, kuri ieradās šeit no tālienes, jo cerēja uz cienīgu dzīvi.

Pāvests arī aicināja visus pateikties Dievam par Jubilejas dāvanu, kas bija Viņa cerības plāna attiecībā uz cilvēku un pasauli izteiksmīgā zīme. Viņš pateicās visiem tiem, kuri 2025. gadā kalpoja svētceļniekiem un padarīja Romu viesmīlīgāku. Leons XIV atgādināja, ka tāda bija pāvesta Franciska vēlēšanās pirms gada. “Es gribētu, lai tā būtu arī tagad, un es teiktu, ka vēl vairāk pēc šī žēlastības laika”, viņš piebilda. “Lai šī pilsēta, kristīgās cerības dzīvināta, varētu kalpot Dieva mīlestības plānam attiecībā uz cilvēci. Lai to ar savu aizbildniecību panāk Svētā Dieva Māte, Salus Populi Romani.”