Pāvests: Dievs vēlas, lai visi tiktu glābti, lai neviens neietu pazušanā
Silvija Krivteža - Vatikāns
Sprediķī pāvests aicināja pasaules līderus izrādīt konkrētu žēlsirdību. Atsaucoties uz pāvesta Franciska bullu "Spes non confundit" ("Cerība nepieviļ"), Leons XIV pauda cerību, ka šajā Jubilejas gadā daudzās valstīs tika pieņemti pasākumi "amnestijas vai soda mīkstināšanas" jomā, kas palīdzēs cilvēkiem atgūt uzticību sev un sabiedrībai. "Taisnīgums vienmēr ir izlīguma process," uzsvēra Romas bīskaps, atgādinot, ka Bībelē jubileja bija laiks, kad ikvienam tika dota iespēja sākt dzīvi no jauna.
«Dārgie brāļi un māsas!
Šodien svinam cerības jubileju, pieminot ieslodzītos, tos, kuri zaudējuši brīvību, un visus, kuri darbojas ieslodzījuma vietās. Ļoti nozīmīgi, ka to darām trešajā Adventa svētdienā, ko sauc par Gaudete! Tas ir vārds, ar kuru sākas Svētās Mises antifona (sal. Fil 4,4). Liturģiskajā gadā tā ir "prieka svētdiena", kas mums atgādina par gaidīšanas laika un paļāvības nozīmi, ka notiks kaut kas skaists un priecīgs.
Pagājušā gada 26. decembrī pāvests Francisks, atverot Rebibbia cietuma "Pater noster" baznīcas Svētās durvis, izteica šādu aicinājumu: "Es jums teikšu divas lietas. Pirmkārt: stipri turiet virvi ar cerības enkuru. Otrkārt: plaši atveriet savas sirds durvis. Atsaucoties uz tēlu par enkuru, kas tiek mests pretī mūžībai, pāri visām telpas un laika barjerām (sal. Ef 6, 17-20), pāvests aicināja saglabāt ticību dzīvei, kas mūs gaida, un vienmēr ticēt labākas nākotnes iespējamībai. Tajā pašā laikā viņš mudināja būt taisnīguma un žēlsirdības veidotājiem vidē, kurā dzīvojam.
Tuvojoties Jubilejas gada noslēgumam, nākas atzīt, ka, neskatoties uz apņemšanos, vēl ir daudz darāmā, arī cietuma vidē. Pravieša Isaja vārdi: "Nāks atpakaļ tie, kurus ir atpircis Kungs, viņi nāks uz Sionu ar slavas dziesmām" (Is 35:10) - mums atgādina, ka Dievs ir Pestītājs, Atbrīvotājs, un tie skan kā svarīgs un prasīgs uzdevums mums visiem.
Protams, cietums ir sarežģīta vide, kur pat vislabākie nodomi var sastapties ar daudziem šķēršļiem. Neskatoties uz to, nedrīkst pagurt, zaudēt drosmi vai atkāpties, bet ir jāvirzās uz priekšu ar neatlaidību, drosmi un sadarbības garā. Patiesībā daudzi nesaprot, ka pēc katra kritiena ir jāceļas no jauna, ka taisnīgums vienmēr ir atgriešanās un izlīguma process. Tomēr, ja pat sarežģītos apstākļos tiek saglabātas rūpes par citu vajadzībām, cieņa un spēja parādīt žēlsirdību un piedošanu, tad no ciešanu un grēka cietās augsnes var izaugt brīnišķīgi ziedi, un cietumu sienās var nobriest žesti, projekti un tikšanās, kas var būt izcilas savā cilvēcībā. Jubilejas gads ir aicinājums uz atgriešanos, un tieši tāpēc tas ir cerības un prieka iemesls.
Mēs esam aicināti raudzīties uz Jēzu, uz Viņa cilvēcību, uz Viņa Valstību, kurā "aklie atgūst redzi, klibie staigā [...], un nabagiem tiek sludināta Labā vēsts" (Mt 11,5), apzinoties, ka šie brīnumi notiek, pateicoties Dieva ārkārtējai žēlastībai, tomēr tie tiek uzticēti mūsu līdzjūtībai, rūpēm, gudrībai un mūsu kopienu un iestāžu atbildībai. Tas mūs noved pie cita dzirdētā pravietojuma aspekta: apņemšanās ikvienā vidē – un šodien īpaši cietumos – veicināt civilizāciju, kas balstīta uz jauniem kritērijiem, uz mīlestību, kā svētais Pāvils VI teica 1975. gada jubilejas gada noslēgumā: "Šai mīlestībai – īpaši sabiedriskajā dzīvē – vajadzētu būt […] jaunas žēlastības un labās gribas sākumam, ko mūsu priekšā atver vēstures kalendārs: mīlestības civilizācijai!" (Vispārējā audience, 1975. gada 31. decembris).
Šajā nolūkā pāvests Francisks pauda īpašu cerību, ka Svētā gada laikā būs iespējams piešķirt arī "amnestijas vai sodu mīkstināšanu" ar mērķi palīdzēt cilvēkiem atgūt ticību sev un sabiedrībai" (Bulla Spes non confundit, 10), un piedāvāt reālas reintegrācijas iespējas visiem (sal. turpat). Es ceru, ka daudzās valstīs viņa vēlme tika uzklausīta. Kā zināms, Bībelē jubilejas gads bija žēlastības laiks, kad ikvienam tika dota iespēja sākt dzīvi no jauna.
Jānis Kristītājs savas sludināšanas laikā mudināja tautu nožēlot grēkus un simboliski šķērsot upi (sal. Joz 3,17), lai iegūtu jauno "apsolīto zemi", tas ir, sirdi, kas samierinājusies ar Dievu un brāļiem. Šajā ziņā šis pravietiskais tēls ir daiļrunīgs. Viņš bija taisnīgs un stingrs, pat tik ļoti, ka tika ieslodzīts par savu vārdu drosmi – viņš nebija "vēja šūpota niedre" (Mt 11,7) – un vienlaikus bija bagāts žēlsirdībā un sapratnē pret tiem, kas patiesi nožēloja grēkus un centās mainīties (sal. Lk 3,10-14).
Šajā kontekstā svētais Augustīns savu slaveno komentāru par laulībā pieķertu sievieti, kurai tika piedots (sal. Jņ 8, 1-11), noslēdz ar secinājumu: "Kad apsūdzētāji aizgāja, palika: […] tikai nelaimīgā sieviete un Dieva žēlsirdība. Un Kungs sacīja viņai: […] ej un vairs negrēko" (Jņ 8,10-11) (Sprediķis 302, 14).
Dārgie, uzdevums, ko Kungs ir uzticējis jums - gan ieslodzītajiem, gan atbildīgajiem par cietumu sistēmu –, nav viegls. Vēl ir daudz neatrisinātu problēmu. Padomāsim par pārpildītām cietumu cellēm, par nepietiekamiem centieniem nodrošināt stabilas audzināšanas un izglītības programmas un nodarbinātības iespējas. Neaizmirsīsim arī par pagātnes brūcēm, ko ieslodzītie nes sirdī, par vilšanos, pacietību, kas nepieciešama pret sevi un citiem, uzsākot atgriešanās ceļu, par kārdinājumu padoties, nepiedot. Tomēr, neskatoties uz visu, Kungs mums atkārtoti saka, ka svarīga ir tikai viena lieta: lai neviens neietu pazušanā (sal. Jņ 6, 39) un lai visi tiktu glābti (1 Tim 2, 4).
Lai neviens neiet pazušanā! Lai visi tiktu glābti! Tieši to vēlas Dievs, tā ir Viņa Valstība, uz to vērstas Viņa darbības pasaulē. Tuvojoties Ziemassvētkiem, arī mēs vēlamies īstenot Viņa sapni, palikt uzticīgi savam aicinājumam (sal. Jk 5, 8) un būt cerības piepildītiem, jo zinām, ka pat lielāko izaicinājumu priekšā mēs neesam vieni: Kungs ir tuvu (sal. Fil 4, 5), Viņš iet kopā ar mums, un, ja Viņš ir mūsu pusē, tad vienmēr notiks kaut kas skaists un priecīgs.
