Leons XIV: Pasaulei vajadzīga cerība!
Silvija Krivteža - Vatikāns
«Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Adventa liturģiskā laika otrajai svētdienai paredzētais Evaņģēlijs vēsta par Dieva valstības atnākšanu (sk. Mt 3,1-12). Pirms Jēzus parādās viņa priekštecis - Jānis Kristītājs. Viņš sludināja Jūdejas tuksnesī, saucot: "Atgriezieties no grēkiem, jo debesu valstība ir tuvu!" (Mt 3,1).
Lūgšanā "Tēvs mūsu" katru dienu mēs lūdzam: "Lai atnāk Tava valstība." Pats Jēzus to mums mācīja. Un ar šo lūgšanu mēs orientējamies uz Jaunumu, ko Dievs mums ir sagatavojis; mēs atzīstam, ka vēstures gaitu nenosaka šīs pasaules varenie. Mēs veltām savas domas un enerģiju kalpošanā Dievam, kurš nāk valdīt nevis lai dominētu pār mums, bet lai mūs atbrīvotu. Tas ir "evaņģēlijs": patiesi labā vēsts, kas mūs motivē un iesaista.
Protams, Jāņa Kristītāja tonis ir stingrs, taču cilvēki viņu klausās, jo viņa vārdos dzird Dieva aicinājumu nejokot ar savu dzīvi, izmantot pašreizējo brīdi, lai sagatavotos tikties ar To, kurš netiesā pēc izskata, bet gan pēc darbiem un sirds nodomiem.
Pats Jānis būs pārsteigts par to, kā Dieva valstība izpaudīsies Jēzū Kristū – lēnprātībā un žēlsirdībā. Pravietis Isajs viņu salīdzina ar dzinumu: nevis varas vai iznīcības, bet gan dzimšanas un jaunības simbolu. Uz dzinuma, kas izdīgst no šķietami miruša stumbra, Svētais Gars sāk elpot ar savām dāvanām (sk. Is 11,1-10). Katrs no mums var iedomāties līdzīgu pārsteigumu, kas ir noticis mūsu dzīvē.
Tā ir pieredze, ko Baznīca piedzīvoja Vatikāna II koncilā, kas noslēdzās tieši pirms sešdesmit gadiem: pieredze, kas atjaunojas, kad mēs kopā ejam pretī Dieva valstībai, dedzīgi to uzņemam un kalpojam. Tad ne tikai parādās realitātes, kas šķita vājas vai marginālas, bet arī tas, kas cilvēciski šķiet ir neiespējams, tiek īstenots. Ar pravieša tēlainību: "Vilks dzīvos kopā ar jēru, leopards apgulsies ar kazlēnu, teļš un lauva ganīsies kopā, un mazs bērns tos vadīs" (Is 11,6).
Māsas un brāļi, cik ļoti pasaulei ir nepieciešama šī cerība! Dievam nekas nav neiespējams. Gatavosimies Viņa valstībai, pieņemsim to. Vismazākais no mums, Jēzus no Nācaretes, mūs vadīs! Tas, kurš sevi nodeva mūsu rokās no savas dzimšanas nakts līdz tumšajai nāves stundai pie krusta, spīd mūsu vēsturē kā uzlecoša saule. Ir sākusies jauna diena: modīsimies no miega un staigāsim Viņa gaismā!
Tas ir Adventa garīgums, spožs un konkrēts. Lai ielu apgaismojums mums atgādina, ka katrs no mums var kļūt par mazu gaismu citiem, ja pieņemam Jēzu, jaunas pasaules sēklu. Mācīsimies to darīt no Marijas, mūsu Mātes, paļāvīgas gaidīšanas un cerības sievietes».
