Leons XIV: "Kristīgās arheoloģijas studijas veicina kultūras diplomātiju"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Tieši pirms gadsimta pāvests Pijs XI ar Motu proprio “Primitīvās kapsētas” (“I primitivi cemeteri”) atgādināja par pienākumu rūpēties par sakrālo mantojumu, jo īpaši, par katakombām, kā arī par “bazilikām, kas uzplaukušas iekš Romas pilsētas mūriem ar savām grandiozajām mozaīkām, neskaitāmu uzrkastu sērijām, gleznojumiem, skulptūrām, sarkofāgiem un liturģiskajiem priekšmetiem”. Minētajā dokumentā pieminēti par kristīgās arheoloģijas pamatlicējiem uzskatītie Džovanni Batista un Antonio Bozio.
Pāvests Pijs XI izdeva rīkojumu līdzās Pontifikālajai Sakrālās arheoloģijas komisijai un Pontifikālajai Romas Arheoloģijas akadēmijai izveidot Kristīgās Arheoloģijas institūtu ar mērķi “visu tautu un nāciju ieinteresētiem jauniešiem piedāvāt studijas un iesaistīt tos kristīgās sentanes zinātniskajā izpētē”.
11. novembrī, pieņemot audiencē pāvesta Pija XI izveidotā Pontifikālā Kristīgās arheoloģijas institūta studentus un docētājus, pāvests Leons XIV apgalvoja, ka gadsimtu vēlāk šī misija ir vairāk kā dzīva, pateicoties arī starptautiskajiem kristīgās arheoloģijas kongresiem, ar kuru starpniecību institūts veicina tādas disciplīnas studijas, ko raksturo ne tikai vēstures zinātnes, bet arī ticība un kristīgā identitāte.
Svētais tēvs uzsvēra, ka arheoloģisko studiju nozarei par kristietības pirmo gadsimtu pieminekļiem piemīt savs “epistemioloģiskais saturs”, ko nosaka “specifiskas hronoloģiskās, vēsturiskās un tematiskās koordinātes”. Neraugoties uz to, šī nozare tiek inkorporēta viduslaiku areholoģijas disciplīnā. Tāpēc Leons XIV rosināja aizstāvēt kristietības pirmo gadsimtu nozares specifiku, kur apzīmējums “kristīgā” netiktu uztverts kā konfesionālās perspektīvas izteiksme, bet gan norādītu uz atsevišķu disciplīnu ar sev piemītošu zinātnisko un profesionālo cieņu.
Pāvests apgalvoja, ka kristīgā arheoloģija atgādina par periodu, kurā Baznīca bija vienota, tāpēc tās studijas ir “vērtīgs ekumenisma instruments”. Patiešām, dažādas konfesijas tajā var atpazīt kopīgās saknes. Tādējādi, tiktu veicināti centieni pēc pilnīgas vienotības. Leons XIV pastāstīja, ka šo aspektu viņš ir ievērojis sava nesenā apustuliskā ceļojuma laikā Iznikā, jeb senajā Nīkajā, kur kopā ar citu Baznīcu un ekleziālo kopienu pārstāvjiem atcerējās pirmo ekumenisko koncilu. “Antīko kristīgo ēku drupas mums visiem kalpoja par emocionālu un motivējošu pieredzi,” viņš teica. Pāvests norādīja, ka kristīgās arheoloģijas studijas veicina “kultūras diplomātiju”, kas tik ļoti ir nepieciešama šodien:
“Ar kultūras starpniecību cilvēka dvēsele spēj pārvarēt nāciju robežas un aizspriedumu žogus, lai kalpotu kopējam labumam. Arī jūs varat dot pienesumu tiltu celtniecībā, tikšanos veicināšanā, saskaņas vairošanā.”
Uzrunas noslēgumā Leons XIV atgādināja svētā Jāņa Pāvila II teikto par Eiropas nāciju kopīgajām kristīgajām saknēm, kurā viņš apgalvoja, ka Eiropai “ir nepieciešams Kristus un Evaņģēlijs, jo šeit ir rodamas visu tās tautu saknes”.
