Pāvests Ganiņu Misē: tur, kur nav vietas cilvēkam, nav vietas Dievam

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Vatikāna preses dienests ziņoja, ka bazilikā bija sapulcējušies aptuveni 6 tk. ticīgo. Tā kā dievnama ietilpība ir ierobežota, tad kādi 5 tk. cilvēku sekoja līdzi dievkalpojumam pie lielajiem ekrāniem Svētā Pētera laukumā. Pirms Svētās Mises pāvests sirsnīgi apsveica tos, kuri bija sanākuši laukumā. “Buonasera (labvakar)! Benvenuti tutti (sveicināti visi)! Bienvenidos! Welcome!” viņš iesāka itāļu, spāņu un angļu valodā. “Svētā Pētera bazilika ir ļoti liela, bet diemžēl ne pietiekami liela, lai uzņemtu jūs visus. Es apbrīnoju, cienu un pateicos jums par jūsu drosmi un gatavību būt šovakar šeit”, teica Romas bīskaps. 24. decembrī Itālijas galvaspilsētā visu dienu stipri lija. Tāpēc vēl jo vairāk Leons XIV pateicās visiem klātesošajiem: “Liels paldies par to, ka esat šovakar šeit, pie tam tādā laikā. Svinēsim kopā Ziemassvētkus. Lai Jēzus Kristus, kas mums ir dzimis, nes mums mieru, nes mums Dieva mīlestību. …Lai Dievs jūs sargā un svētī jūsu ģimenes!”

Bazilikā pāvests ienāca, ejot svinīgā procesijā. Viņu līdz pat Bērna Jēzus silītei pavadīja desmit dažādu tautību bērni – no Dienvidkorejas, Indijas, Mozambikas, Paragvajas, Polijas un Ukrainas. Pirms Euharistijas svinībām tika lasīti daži Bībeles fragmenti, ko papildināja Kalendas dziedājums, kas ir sens liturģiskais paziņojums par Kunga piedzimšanu.

Tautas lūgšanas laikā ticīgie dažādās valodās lūdzās, lai Kungs, saraujot naida un vardarbības važas, pārveidotu tautu vadītāju sirdis un lai visi cilvēki atrastu patiesu cerību nākotnei.

Turpinājumā pāvesta homīlijas pilnais teksts:

Dārgie brāļi un māsas,

tūkstošiem gadu garumā ļaudis visās pasaules malā ir vērojuši debesis, piešķirot vārdus un formas klusajām zvaigznēm: savā iztēlē viņi tur lasīja nākotnes notikumus, meklējot augšā, starp zvaigznēm, patiesību, kas nebija atrodama lejā, viņu pašu vidū. It kā taustoties, viņi tai tumsā tomēr palika mulsumā no saviem pašu atklājumiem. Šajā naktī, savukārt, “tauta, kas staigāja tumsā, ieraudzīja lielu gaismu; pār tiem, kas dzīvoja nāves ēnas zemē, uzspīdēja gaisma” (Is 9,1).

Šī ir zvaigzne, kas pārsteidz pasauli, tikko iedegusies dzirkstele, kas izstaro dzīvību: “Šodien Dāvida pilsētā jums ir piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs” (Lk 2,11). Laikā un telpā, tur, kur mēs esam, nāk Tas, bez kura mēs nekad nebūtu bijuši. Ar mums dzīvo Tas, kas par mums atdod savu dzīvību, apgaismojot mūsu nakti ar pestīšanu. Nav tumsas, ko šī zvaigzne neapgaismotu, jo tās gaismā visa cilvēce redz jaunas un mūžīgas eksistences rītausmu.

Tā ir Jēzus, Emanuela, dzimšana. Dēlā, kas kļuva cilvēks, Dievs mums nedod kaut ko, bet Sevi pašu, “lai atpestītu mūs no katras netaisnības un izveidotu sev tīru tautu” (Tit 2,14). Naktī piedzimst Tas, kurš mūs atpestī no nakts: rītausmas pēdas vairs nav jāmeklē tālu, zvaigžņotajos plašumos, bet, noliecot galvu, blakus esošajā stallī.

Skaidrā zīme, kas dota tumšajai pasaulei, ir “bērns, ietīts autiņos un guldīts silītē” (Lk 2,12). Lai atrastu Glābēju, nav jāskatās augšā, bet jākontemplē ar skatienu, kas vērsts uz leju: Dieva visvarenība izpaužas jaundzimušā nevarībā; mūžīgā Vārda daiļrunība atskan bērna pirmajā raudienā; Svētā Gara svētums mirdz šajā mazajā, tikko nomazgātajā un autiņos ietītajā ķermenītī. Vajadzība pēc aprūpes un siltuma, kurā Tēva Dēls vēsturē dala ar visiem saviem brāļiem, ir dievišķa. Dievišķā gaisma, kas staro no šī Bērna, palīdz mums saskatīt cilvēku katrā dzimstošajā dzīvībā.

Lai apgaismotu mūsu aklumu, Kungs vēlējās atklāties cilvēkam – savam īstajam attēlam – kā cilvēks, saskaņā ar mīlestības plānu, kas iesākās ar pasaules radīšanu. Kamēr maldu nakts aptumšo šo providenciālo patiesību, tikmēr “nav vietas arī citiem, bērniem, nabadzīgajiem, ārzemniekiem” (Benedikts XVI, Homīlija Ziemassvētku naktī, 2012. gada 24. decembris). Pāvesta Benedikta XVI vārdi, kas ir tik aktuāli, atgādina mums, ka uz zemes nav vietas Dievam, ja nav vietas cilvēkam: nepieņemt vienu nozīmē nepieņemt otru. Turpretim tur, kur ir vieta cilvēkam, ir vieta Dievam: tad stallis var kļūt svētāks par svētnīcu, un Jaunavas Marijas klēpis ir jaunās derības šķirsts.

Mīļie, apbrīnosim Ziemassvētku gudrību. Bērnā Jēzū Dievs dod pasaulei jaunu dzīvi: savu dzīvi, visiem. Ne ideju, kas atrisina visas problēmas, bet mīlestības stāstu, kas mūs iesaista. Atbildot tautu gaidām, Viņš sūta bērnu, lai tas būtu cerības vārds; atbildot nabagu sāpēm, Viņš sūta trauslo [bērnu], lai būtu spēks atkal piecelties; atbildot vardarbībai un apspiešanai, Viņš iededzina maigu gaismu, kas apgaismo ar pestīšanu visus šīs pasaules bērnus. Kā norādīja svētais Augustīns, “cilvēka augstprātība tevi nospieda tik ļoti, ka tevi varēja piecelt tikai dievišķā pazemība” (Sermo in Natale Domini 188, III, 3). Jā, kamēr izkropļota ekonomika liek cilvēkus uzskatīt par preci, Dievs kļūst mums līdzīgs, atklājot katra cilvēka bezgalīgo cieņu. Kamēr cilvēks vēlas kļūt par Dievu, lai valdītu pār savu tuvāko, Dievs vēlas kļūt par cilvēku, lai atbrīvotu mūs no jebkādas verdzības. Vai šī mīlestība būs pietiekama, lai mainītu mūsu vēsturi?

Atbilde ir klāt, tiklīdz mēs, tāpat kā gani, pamostamies no nāvējošas nakts jaunās dzīvības gaismā, kontemplējot Bērnu Jēzu. Virs Betlēmes kūts, kur Marija un Jāzeps, pilni apbrīnas, ir nomodā pār Jaundzimušo, zvaigžņotā debess kļūst par “debesu karaspēka pulku” (Lk 2,13). Tie ir neapbruņoti karapulki ar atbruņojošu spēku, jo dzied Dieva godu, kura izpausme uz zemes ir miers (sal. 14. p.): Kristus sirdī patiesi pulsē saikne, kas mīlestībā vieno debesis un zemi, Radītāju un radības.

Tāpēc tieši pirms gada pāvests Francisks apgalvoja, ka Jēzus Dzimšana atdzīvina mūsos “dāvanu un apņemšanos nest cerību tur, kur tā ir zaudēta”, jo “ar Viņu uzplaukst prieks, ar Viņu mainās dzīve, ar Viņu cerība nepieviļ” (Homīlija Ziemassvētku naktī, 2024. gada 24. decembris). Ar šiem vārdiem sākās Svētais gads. Tagad, kad Jubileja tuvojas savam noslēgumam, Ziemassvētki mums ir pateicības un sūtības laiks. Tā ir pateicība par saņemto dāvanu, misija, lai liecinātu par to pasaulei. Kā dzied psalmists: “Sludiniet dienu no dienas Viņa pestīšanu! / Izteiciet pagānu starpā Viņa godu, / visu tautu starpā Viņa brīnumus!” (Ps 96,2-3).

Māsas un brāļi, par miesu tapušā Vārda kontemplācija izraisa visā Baznīcā jaunu un patiesu vārdu: tad sludināsim Ziemassvētku prieku, kas ir ticības, mīlestības un cerības svētki. Tie ir ticības svētki, jo Dievs kļūst par cilvēku, piedzimstot no Jaunavas. Tie ir mīlestības svētki, jo Dēla, Pestītāja, dāvana piepildās brālīgā sevis atdevē. Tie ir cerības svētki, jo Bērns Jēzus to iededz mūsos, padarot mūs par miera vēstnešiem. Ar šiem tikumiem sirdī, nebaidoties no nakts, mēs varam doties pretim jaunas dienas rītausmai.