Saskatīt no Dieva saņemtos talantus un izmantot tos, lai kalpotu citiem

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētais Toms no Villanovas bija spānis, Valensijas arhibīskaps, liels askēts un izcils sprediķotājs. Viņš dzīvoja no 1486. līdz 1555. gadam. Kā norādīja pāvests, šis svētais bija atvērts Dieva darbībai savā dzīvē un, pateicoties gatavībai darīt labu, patiešām arī izdarīja daudz laba Baznīcai un sabiedrībai. Tā kā viņš vairākus gadus pavadīja Alkalā de Enaresā, tad viņam tika veltīta minētā draudze. Tās ticīgie ieradās Romā, lai šeit pavadītu pēdējās Jubilejas gada dienas. Svētais tēvs pateicās par atbalstu, ko tie viņam sniedza ar savām lūgšanām un dāsnumu.

Uzrunas turpinājumā pāvests pievērsās dažām svētā Toma no Villanovas dzīves raksturīgākajām iezīmēm, kas var kalpot pārdomām gan atsevišķiem ticīgajiem, gan ģimenēm un kopienām. Šī augustīniešu ordeņa locekļa dzīve un rakstu darbi atklāj mums, ka viņš bija nemitīgas lūgšanas cilvēks, tas ir, viņš piedzīvoja “svētu nemieru”, kas vedināja viņu katru brīdi dzīvot Dieva klātbūtnē. Tas savukārt nozīmēja dziļu iekšēju dzīvi un sevis iztukšošanu, lai klausītos un ļautu rīkoties Kungam.

Svētas Toms izcēlās arī ar savu darba sparu – trupināja Leons XIV. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā viss ir pieejams šķietami aizvien ātrāk un vieglāk. Tāpēc šis svētā dzīves aspekts mums ir īpaši svarīgs. Viņa atturība un vienkāršība, viņa pašaizliedzība darbā – it īpaši universitātē – un viņa apustuliskā dedzība liek mums domāt, ka mums jāsaskata savi saņemtie talanti un jāliek tie lietā, lai dedzīgi un nesavtīgi kalpotu kopienai, lai tādā veidā tie vairotos visiem par labu.

Tikšanās noslēgumā pāvests izcēla svētā mīlestību pret trūkumcietējiem, par ko viņu dēvē par “Dieva ubagu”. “Man teica, ka jūsu draudzes dzīvē šis aspekts ir ļoti izteikts, izpaužoties konkrētos darbos un žestos”, sacīja Svētais tēvs. Pateicies klātesošajiem, viņš atgādināja apustuliskā pamudinājuma Dilexi te vārdus: “Nabags nav tikai cilvēks, kam jāpalīdz, bet arī Kunga sakramentālā klātbūtne” (44).