Leons XIV tiekas ar apustulisko nunciatūru līdzstrādniekiem

Inese Šteinerte - Vatikāns

Uzrunājot priesterus, kuri kalpo Svētā Krēsla diplomātiskajā dienestā dažādās pasaules valstīs, pāvests teica, ka viņam ir īpašs prieks pirmoreiz pieņemt viņus visus kopā. Iemesls viņu vizītei kristietības galvaspilsētā, ir Cerības Jubileja, tāpēc, kā atzīmēja Svētais tēvs, arī viņi, tāpat, kā daudzi svētceļnieki, ir ieradušies pie svētā apustuļa Pētera kapa, lai stiprinātos ticībā un atjaunotu labos nodomus, pēc kuriem vadās savā kalpojumā. Leons XIV norādīja, Svētais gads visiem ir providenciāla iespēja atklāt un padziļināt sava paaicinājuma skaistumu, proti, visiem kristiešiem kopīgo aicinājumu uz svētumu, kas mums katru dienu liek būt Kristus, dzīvās cerības pasaulei, lieciniekiem.

Pāvests pateicās apustulisko nunciatūru līdzstrādniekiem par to, ka viņi nav vilcinājušies, saklausot dievišķā Skolotāja balsi, kurš aicina sev sekot, atstājot visu, lai līdz zemes malām nestu Evaņģēlija pestījošo Vārdu. Priestera kalpojums pontifikālajās pārstāvniecībās ir gan dāvana, gan uzdevums visur nest Baznīcas klātbūtni un jo īpaši, pāvesta pastorālo gādību, kurš Baznīcu vada mīlestībā.

Leons XIV atzīmēja, ka Svētā Krēsla diplomātisko līdzstrādnieku kalpojums nav viegls un tāpēc tas prasa sirdi, kas deg mīlestībā uz Dievu un ir atvērta pret cilvēkiem. Ir nepieciešamas studijas un apdomība, atteikšanās no sevis un drosme. Šāda sirds aug paļāvībā uz Jēzu un paklausībā Baznīcai, kas izpaužas paklausībā saviem augstākajiem vadītājiem. “Zemēs, kur jūs strādājat, satiekot dažādas tautas un valodas, neaizmirstiet, ka pirmā liecība, ko sniegt, ir par priesteriem, kuri mīl Kristu un sevi velta Viņa miesas celšanai” piekodināja pāvests. Viņš piebilda, ka kalpojot ekleziālajām kopienām, šie priesteri ir mīlestības un tuvības atspulgs, kāda pāvestam ir pret katru no tām.

“Īpaši domāju par to, ka daudzi no jums strādā grūtību, konfliktu un nabadzības kontekstos, kur netrūkst smagu brīžu,” teica pāvests, “taču, tieši šajās grūtībās, atcerieties, ka Baznīca jūs atbalsta ar savu lūgšanu. Tāpēc, stipriniet savu priesterisko identitāti, smeļoties spēkus no sakramentiem, no brālīgas kopības un nemitīgas paklausības Svētajam Garam.” Leons XIV aicināja, lai attīstot šos cilvēciskos tikumus, kas izpaužas ikdienas vārdos un žestos, priesteri, kuri darbojas diplomātiskajā jomā, veido attiecības ar visiem, neļaujoties kārdinājumam izolēties.

“Palieciet iesakņoti Baznīcas miesā un tautu vēsturē – gan to tautu, no kurām nākat, gan to, pie kurām esat sūtīti,” teica pāvests, atgādinot, ka ikviena nācija pauž savas tradīcijas, kuras Svētā Krēsla diplomātiskie darbinieki ir aicināti pazīt, mīlēt un respektēt, gluži tāpat, kā zemnieks respektē zemi un to apstrādājot, iegūst sava darba augļus. “Neesiet nošķīrušies, bet esiet dedzīgi Kristus mācekļi, kuri evaņģēliskā garā iekļaujas tajos kontekstos, kuros dzīvo un strādā,” sacīja Svētais tēvs. Viņš pieminēja lielos misionārus, kuri liek atcerēties, ka inkulturācija nav vis kāda folkloristiskas dabas attieksme, bet tā dzimst no vēlēšanās veltīt sevi zemei un cilvēkiem, kuriem kalpojam.

Pāvests uzsvēra, ka jaunā piederība, kuru izjūt apustulisko nunciatūru līdzstrādnieki, nenozīmē alternatīvu sociālajiem un ekleziālajiem kontekstiem, kuros viņi ir dzimuši. Tāpēc ir jāturpina cik vien iespējams, uzturēt saikni ar savu partikulāro Baznīcu. Ja šādas piederības izjūtas pietrūkst, tad sāk trūkt motivācijas. Tad mēs kļūstam kā koki bez saknēm. Savukārt, ja vitālā linfa nepārstāj ritēt, tad koks var tikt pārstādīts arī citur, bet nest jaunus augļus.

Grūtību brīžos pāvests aicināja stiprināt savu motivāciju ar svētā Augustīna vārdiem “Pondus meum, amor meus” – “Mans smagums, mana mīlestība” (Confessiones XIII, 9). Arī lielais pravietis Elijs zināmā brīdī iedomājās, ka viss viņa darbs ir bijis veltīgs. Taču, Kungs viņu piecēla, norādot uz skaidru mērķi un uz drošu ceļu, par kuru iet (sal. 1 Ķēn 19,1-18).

“Dārgie,” uzrunājot pontifikālos diplomātus, noslēgumā teica pāvests, “arī jūs kādu dienu uzkāpsiet savā iekšējā Horebā, jeb vietā, kur Dieva Gars runā uz sirdi. Katrā pontifikālajā pārstāvniecībā ir kapela, jūsu nama patiesais centrs, kur ik dienas kopā ar apustulisko nunciju, reliģiskajām un citiem darbiniekiem svinat Euharistiju, paceļot pie Kunga slavināšanas un lūgumu lūgsnu. Lai tabernakula gaisma izklīdina ēnas un nedrošību, apgaismojot ceļu, pa kuru ejat. Tādā veidā piepildīsies Kunga Jēzus vārdi: “jūs esat zemes sāls un pasaules gaisma (sal. Mt 5,13-14). Glabājot šo žēlastības brīnumu, esiet cerības svētceļnieki, jo īpaši tur, kur tautām trūkst taisnības un miera.”

Pāvests novēlēja Svētā Krēsla diplomātiskos kalpotājus svēto apustuļu Pētera un Pāvila, kā arī Jaunavas Marijas – Baznīcas Mātes, debesīgajai aizbildniecībai un deva savu apustulisko svētību.