Svētais tēvs lūdzas par mirušajiem, kurus neviens neatceras
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Tā ir samērā jauna tradīcija, ko turpina pāvests Leons XIV, dodoties uz Verano kapsētu, lai svinētu mirušo piemiņas dienas Svēto Misi. Jānis Pāvils II bija pirmais pāvests, kurš tur vadīja dievkalpojumu 1993. gadā. Bet 20 gadus vēlāk pāvests Francisks pārņēma šo tradīciju un katru gadu 2. novembrī devās uz kādu no Romas vai tās apkārtnes kapsētām. Verano kapsētā atdusas arī latviešu jezuītu priesteris Staņislavs Kučinskis, kurš gandrīz pusgadsimtu strādāja Vatikāna Radio un bija latviešu redakcijas vadītājs.
2. novembra pēcpusdienā šajā Mūžīgās pilsētas kapsētā notiekošajā mirušo piemiņas dievkalpojumā piedalījās 2500 ticīgie. Tā laikā Leons XIV garīgi vienojās arī saviem dārgajiem tuviniekiem un lūdzās par mirušajiem, kurus neviens neatceras. Homīlijā viņš sacīja: “Tomēr šodien mēs neesam šeit tikai tāpēc, lai pieminētu tos, kas ir aizgājuši no šīs pasaules. Kristīgā ticība, kuras pamats ir Kristus Lieldienas, palīdz mums izdzīvot piemiņu ne tikai kā pagātnes atmiņas, bet arī un galvenokārt kā nākotnes cerību. Tas nav tik daudz atskats uz pagātni, cik drīzāk skats uz priekšu, uz mūsu ceļa galamērķi, uz drošo ostu, ko Dievs mums apsolīja, uz nebeidzamiem svētkiem, kas mūs gaida. Tur ap augšāmcēlušos Kungu un mūsu mīļajiem, mēs baudīsim mūžīgā mielasta prieku”.
Uzrunas turpinājumā pāvests uzsvēra, ka šī “nākotnes cerība nav ilūzija, kas kalpo, lai mīkstinātu mūsu sāpes par šķiršanos no saviem mīļajiem cilvēkiem, ne arī vienkāršs optimisms. Tā ir cerība, kas balstās uz Jēzus augšāmcelšanos, kurš uzvarēja nāvi un atvēra arī mums ceļu uz dzīves pilnību.”
Svētais tēvs paskaidroja, ka šis “mielasts, ap kuru Kungs mūs sapulcinās, būs mīlestības tikšanās”. Tā ir mīlestība, kas liek Dievam glābt mūs no nāves un vēlēties, lai mēs dzīvotu mūžīgi. Šāda mīlestība ir jāizrāda arī mums pret saviem tuvākajiem, īpaši pret vājākajiem un nabadzīgākajiem. Jēzus mūs uz to aicina, sakot: “Es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt, kails, un apģērbāt” (Mt 25, 35-36).
“Tuvākmīlestība uzvar nāvi,” uzsvēra pāvests. “Ja mēs staigāsim mīlestībā, tad mūsu dzīve kļūs par lūgšanu, kas paceļas uz augšu un vieno mūs ar mirušajiem, tuvina mūs viņiem, gaidot, kad atkal satiksim viņus mūžīgajā priekā”. Kamēr vēl mūsu sirdis skumst par tiem, kuri mūs ir pametuši, “uzticēsimies cerībai, kas nepieviļ; raudzīsimies uz augšāmcēlušos Kristu un domāsim, ka mūsu dārgie nomirušie ir viņa gaismas apņemti”. Jēzus uz visiem laikiem uzvarēja nāvi un atvēra mums ceļu uz mūžīgo dzīvi.
Verano kapsētai ir vismaz divdesmit gadsimtu ilga vēsture. Tajā atrasta romiešu nekropole: svētās Kiriakas katakombas, nosauktas 3. gadsimta romiešu mocekles vārdā. Kapsēta savu nosaukumu ieguvusi no senās Verani zemes, kas piederēja kādai Romas Republikas senāta locekļa ģimenei. Izveidota Napoleona valdīšanas laikā, kapsēta gadu gaitā nepārtraukti paplašinājās, un šodien tā aizņem 83 hektāru platību. Tās ieeju rotā četras statujas, kas attēlo Meditāciju, Cerību, Tuvākmīlestību un Klusumu.
