Pāvests: mūsdienu sabiedrībai ir vajadzīga drosme radīt dzīvību
Silvija Krivteža - Vatikāns
Fragments no Gudrības grāmatas: "Tu, Kungs, mīli visas lietas, kas pastāv, un neizjūti riebumu pret nevienu no lietām, ko esi radījis; ja Tu kaut ko ienīstu, Tu to pat nebūtu radījis. Kā kaut kas varētu pastāvēt, ja Tu to nevēlētos? Vai varētu pastāvēt kaut kas, ko Tu neesi radījis? Tu esi žēlīgs pret visām lietām, jo tās pieder Tev, Kungs, dzīves mīlētājs".
«Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Kristus Lieldienas izgaismo mūsu dzīves noslēpumu un ļauj mums uz to paskatīties ar cerību. Tas ne vienmēr ir viegli vai pašsaprotami. Daudzas dzīves visās pasaules malās izskatās nogurušas, sāpīgas, piepildītas ar problēmām un šķēršļiem, kas jāpārvar. Tomēr cilvēki saņem dzīvi kā dāvanu: viņi to nelūdz, viņi to neizvēlas, viņi to piedzīvo tās noslēpumā no pirmās līdz pēdējai dienai. Dzīvei ir neparasta specifika: tā tiek piedāvāta mums, to mēs nevaram dot sev, bet ir pastāvīgi jārūpējas, lai to uzturētu, aizsargātu un atjaunotu.
Var teikt, ka jautājums par dzīves jēgu ir viens no cilvēka sirds vissmagākajiem jautājumiem. Un tie plūst kā strauja upe: kas mēs esam? no kurienes mēs nākam? kurp mēs ejam? kāda ir šī ceļojuma galīgā nozīme?
Kristus dāvā jēgu, virzienu, cerību. Un cerība darbojas kā dziļi iesakņojusies dziņa, kas palīdz pārvarēt grūtības, kas neļauj padoties ceļa nogurumam, kas stiprina pārliecību, ka dzīves svētceļojums mūs aizvedīs uz mājām. Bez cerības dzīve riskē būt par iekavu starp divām mūžīgām naktīm, par īsu pārtraukumu starp mūsu ceļojuma uz Zemes sākumu un beigu posmu. No otras puses, cerēt uz dzīvi nozīmē apzināties galamērķi, droši ticēt tam, ko mēs vēl nevaram redzēt vai pieskarties, paļauties un uzticēties Tēvam, kurš mūs radīja, jo Viņš mūs mīl un vēlas, lai mēs būtu laimīgi.
Dārgie draugi, pasaulē ir plaši izplatīta slimība: pārliecības trūkums par dzīvi. Tas ir tā, it kā mēs būtu samierinājušies ar fatālismu, atteikšanos. Dzīve vairs nav dāvana, bet gan kaut kas nezināms, gandrīz drauds, no kura jāpasargā sevi, lai nejustos vīlušies. Šī iemesla dēļ aicinājums stiprināt drosmi dzīvot un radīt dzīvību, liecināt, ka Dievs ir izcils "dzīvības mīlētājs", kā to apliecina Gudrības grāmata (11,26), šodien ir steidzamāks nekā jebkad agrāk.
Evaņģēlijā Jēzus pastāvīgi apliecina savas rūpes par slimo dziedināšanu, par ievainoto ķermeņu un garu dziedināšanu, par mirušo dzīvības atjaunošanu. Šādā veidā iemiesotais Dēls atklāj savu Tēvu: Viņš atjauno grēciniekiem cieņu, dāvā grēku piedošanu un ietver visus, īpaši izmisušos, atstumtos un tos, kas ir tālu no Viņa pestīšanas solījuma.
Tēva dzemdinātais Kristus ir dzīvība. Radot dzīvību, Viņš atdeva savu dzīvību par mums, un aicina arī mūs atdot savu dzīvību. Radīt nozīmē atdzīvināt kādu. Dzīvo būtņu Visums ir paplašinājies caur šo likumu, kas radību simfonijā piedzīvo brīnišķīgu crescendo, kura kulminācija ir vīrieša un sievietes duets: Dievs radīja viņus pēc sava tēla un uzticēja viņiem misiju radīt pēc sava tēla, tas ir, no mīlestības un mīlestībā.
Svētie Raksti jau no paša sākuma mums atklāj, ka dzīve tās augstākajā – cilvēciskajā formā – saņem brīvības dāvanu un kļūst arī par traģēdiju. Cilvēku attiecības bieži raksturo pretrunas. Kains uztver savu brāli Ābelu kā sāncensi, draudu, un savā neapmierinātībā jūtas nespējīgs viņu mīlēt un cienīt. Šeit mēs redzam greizsirdību, skaudību un asinsizliešanu (Rad 4,1–16). Tomēr Dieva loģika ir pilnīgi atšķirīga. Dievs vienmēr paliek uzticīgs savam mīlestības un dzīves plānam; viņš nenogurst atbalstīt cilvēci pat tad, ja, ejot Kaina pēdās, tā pakļaujas aklajam vardarbības instinktam karos, diskriminācijā, rasismā un daudzās verdzības formās.
Tāpēc radīt nozīmē paļauties uz dzīvības Dievu un veicināt cilvēci visās tās izpausmēs: pirmkārt un galvenokārt, brīnišķīgajā mātes un tēva piedzīvojumā, arī sociālā vidē, kurā ģimenes cīnās, nesot ikdienas dzīves nastu, un bieži vien tiek kavētas savu plānu un sapņu īstenošanā. Saskaņā ar šo loģiku radīt nozīmē apņemties veidot uz solidaritāti balstītu ekonomiku, cenšoties panākt kopējo labumu, lai tas būtu pieejams visiem, cienot un rūpējoties par radību, sniedzot mierinājumu ar klausīšanos, klātbūtni, konkrētu un nesavtīgu palīdzību.
Māsas un brāļi, Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir spēks, kas mūs atbalsta šajā pārbaudījumā, pat tad, kad ļaunuma tumsa aizēno sirdi un prātu. Kad dzīve šķiet iznīcināta, bloķēta, lūk, augšāmcēlušais Kungs apsola līdz laiku beigām iet kopā ar mums un mūsu labā. Viņš ir mūsu cerība».
