Būt par Dievam piederošās pirmās lomas lieciniekiem!

Inese Šteinerte - Vatikāns

“Lūgt”, “meklēt”, “klauvēt” – trīs darbības vārdi, ko izmanto evaņģēlists Lūkass, konsakrētajiem ļaudīm nav nekas neparasts, jo viņi ir raduši lūgt, nepretendējot saņemt, būdami paklausīgi Dieva gribai. Pāvests skaidroja, ka “lūgt”, nozīmē atzīt, ka viss ir Kunga dāvana un par to pateikties; “meklēt”, nozīmē atvērties paklausībā, katru dienu atklāt ceļu, ko iet pretim svētumam saskaņā ar Dieva gribu; “klauvēt”, nozīmē prasīt un sniegt brāļiem ar šķīstu sirdi saņemtās dāvanas, cenšoties mīlēt visus ar cieņu un bez nosacījumiem.

Vēršoties pie pravieša Malahijas, Dievs Jeruzalemes iedzīvotājus sauc par “manu īpašumu” (3,17) un pravietim saka: “Es viņus saudzēšu, kā vīrs saudzē savu dēlu” (turpat). Pāvests paskaidroja, ka tie ir izteicieni, kas atgādina par mīlestību, ar kādu Dievs, aicinot ļaudis, ir gājis pa priekšu. Leons XIV atgādināja, ka konsakrētajiem tā ir iespēja atcerēties savu paaicinājumu, ka tas ir dots par velti, sākot no kongregāciju pirmsākumiem līdz pat šim brīdim, sākot no pirmajiem personīgā gājuma soļiem līdz šodienai. “Mēs visi esam šeit vispirms jau tāpēc, ka Viņš mūs ir gribējis un izvēlējies kopš mūžības,” teica Svētais tēvs.

“Tātad, “lūgt”, “meklēt”, “klauvēt”, nozīmē arī paraudzīties atpakaļ uz savu eksistenci, prātā un sirdī atsvaidzinot to, ko Kungs gadu gaitā ir paveicis, lai vairotu talentus, ļautu pieaugt ticībā un to šķīstīt, darot dāsnāku un brīvāku tuvākmīlestību. Dažreiz, tas ir noticis priecīgos apstākļos, citreiz grūtāk saprotamā veidā, varbūt, pat izdzerot noslēpumainu ciešanu kausu, tomēr, vienmēr tajā tēvišķajā apskāvienā, kas raksturo Viņa darbību mūsos Baznīcas labā,” homīlijā sacīja Leons XIV.  

“Tas mūs ved pie otrām pārdomām,” turpināja pāvests, “pie Dieva kā mūsu dzīves pilnības un jēgas. Dievs ir viss un tāds Viņš ir dažādos veidos: kā Radītājs un eksistences avots, kā mīlestība, kas aicina un sauc, kā spēks, kas virza un iedvesmo uz dāvāšanos. Bez Viņa nekas nepastāv, nekam nav jēgas, nekam nav vērtības, un jūsu “lūgt”, “meklēt” un “klauvēt” gan lūgšanā, gan dzīvē attiecas arī uz šo patiesību.” Svētais Augustīns, šajā ziņā, Dieva klātbūtni savā dzīvē apraksta, izmantojot skaistus attēlus. Viņš runā par gaismu, kas stiepjas tālāk par telpu, par balsi, ko neizmaina laiks, par garšu, ko nekad nav spējusi izbaudīt negausība, par izsalkumu, ko nespēj izdzēst pārticība. “Es to mīlu, kad mīlu savu Dievu”, raksta svētais Augustīns savās “Atzīšanās”.

Pāvests norādīja, ka tie ir mistiķa vārdi, tāpēc tie ir ļoti tuvi arī konsakrēto dzīves pieredzei. Tie liecina par nepieciešamību pēc bezgalīgā, kas mīt katra vīrieša un katras sievietes sirdī. Leons XIV sacīja, ka tieši tāpēc Baznīca konsakrētajiem uztic uzdevumu ar savu atteikšanos no visa būt par dzīviem Dievam piederošās pirmās lomas lieciniekiem savā dzīvē, palīdzot cik vien var arī brāļiem un māsām, ko tie satiek.

“Vēsture māca,” turpināja pāvests, “ka no patiesas Dieva pieredzes vienmēr izriet dāsnas tuvakmīlestības iniciatīvas, kā tas ir noticis reliģisko institūtu dibinātāju – Kungā iemīlējušos sieviešu un vīriešu dzīvē, kuri tāpēc ir bijuši gatavi dažādos veidos un apstākļos bez izņēmumiem būt “viss priekš visiem” (1 Kor 9,22).

Ir taisnība, ka arī šodien, tāpat kā Malahijas laikos, atrodas kāds, kurš saka: “Nav vērts kalpot Dievam” (3,14). Pāvests teica, ka tas ved pie īstas un patiesas dvēseles paralīzes, tāpēc tādu cilvēku apmierina dzīve, kas sastāv no aizejošiem mirkļiem, virspusējām, pārtrauktām attiecībām, pārejošas modes, no lietām, kas sirdī atstāj tukšumu. “Lai būtu patiesi laimīgs,” teica Leons XIV konsakrētajiem, “cilvēkam tas nav vajadzīgs, bet ir vajadzīga noturīgas, ilgstošas, stipras mīlestības pieredze, un jūs, ar savas konsakrētās dzīves piemēru varat izplatīt pasaulē šāda veida mīlestības gaisu.”

Kā pēdējo Svētais tēvs izcēla kristīgās dzīves eshatoloģisko dimensiju, saskaņā ar kuru ir nepieciešams, lai konsakrētie darbotos pasaulē un tajā pašā laikā būtu nemitīgi vērsti pretim mūžībai. Vatikāna II koncils šajā sakarā uztic viņiem specifisku uzdevumu, sakot, ka tie īpašā veidā ir aicināti būt par “nākamo labumu” lieciniekiem.

Uzrunas noslēgumā pāvests atzīmēja, ka Kungs, kuram konsakrētie vīrieši un sievietes ir dāvājuši visu, tiem ir atmaksājis ar milzīgu skaistumu un bagātību. Tāpēc Svētais tēvs aicināja šīs dārgmantas glabāt un attīstīt.