Pāvests: izglītot nozīmē veicināt cieņu, taisnīgumu un uzticēšanos

Antonella Palermo, Jānis Evertovskis – Vatikāns

Tā kā miljoniem bērnu visā pasaulē joprojām nav pieejama pamatizglītība un izglītības laukā sastopamies ar ārkārtas situācijām, kuras ir izraisījuši kari, migrācija, nevienlīdzība un dažādas nabadzības formas, rodas jautājums, kāda ir kristīgās audzināšanas loma. Pāvests Leons XIV uzsver, ka Gravissimum Educationis nav zaudējis savu aktualitāti arī mūsdienās, kad mums ir darīšana ar visai sarežģītu, fragmentētu un digitalizētu audzināšanas vidi.

Pāvests apgalvo, ka aicinājums izglītības kopienām veidot tiltus, lai ar radošumu piedāvātu profesionālo un pilsonisko formāciju skolās un universitātēs, šodien izrādās īpaši aktuāls un steidzams. Tādēļ jāseko virzienam, kas jau norādīts Vatikāna II dokumentā, kas ir devis sākumu virknei darbu un harizmu, kas ir vērtīgs garīgais un pedagoģiskais mantojums.

Izglītības harizmas nav stingras formulas

Vēstulē uzsvērts, ka izglītības harizmas nav nemainīgas formulas, bet gan vitālas atbildes uz katra laikmeta vajadzībām. Citējot Svēto Augustīnu, kurš apzinājās, ka īsts skolotājs modina vēlmi pēc patiesības un brīvības, pāvests norāda uz ieguldījumu, ko esam saņēmuši šajā laukā gadu simteņu garumā: no klosteriem līdz ubagotāju ordeņu darbībai un Ratio Studiorum, kurā sholastiskā domāšana satikās ar ignācisko garīgumu. Viņš piemin svēto Jāni Bosko, Džuzepīnu Bakhitu un citus izcilus jauno paaudžu audzinātājus.

Kristīgā audzināšana ir kopīgs darbs

Pāvests uzsver, ka kristīgā audzināšana nav individuāla darbība, bet kopīgs darbs. Tajā iesaistās skolotājs, skolnieks, ģimene, administratīvais un apkalpojošais personāls, garīgie gani un pilsoniskā sabiedrība.

Svētā Džona Henrija Ņūmena, kurš tieši Izglītības jubilejas ietvarā tiks pasludināts par Baznīcas doktoru, domas šeit ir īpaši piemērotas, lai, kā skaidro pāvests, atjaunotu apņemšanos tiekties pēc tikpat intelektuāli atbildīgām un stingrām, cik dziļi cilvēciskām zināšanām. Audzināšana ir mīlestības uzdevums – viņš atgādina.

“Nevajadzētu nošķirt ilgas un sirdi no zināšanām: tas nozīmētu cilvēka sašķelšanu. Katoļu universitāte un skola ir vietas, kur jautājumi netiek apklusināti un šaubas netiek izslēgtas, bet gan pavadītas.”

Cilvēks nav reducējams uz algoritmu

Apustuliskajā vēstulē Leons XIV atkārto šo centrālo domu, kas ietverta koncila dokumentā, kurā brīdina no izglītības reducēšanas uz “funkcionālu apmācību vai ekonomisku instrumentu”, un atgādina, ka cilvēks nav reducējams uz “paredzamu algoritmu”, bet gan ir persona ar savu dzīves stāstu un aicinājumu. Pāvests uzsver:

“Izglītības vērtība netiek mērīta tikai pēc efektivitātes: tā tiek mērīta pēc cieņas, taisnīguma, spējas kalpot kopējam labumam.”

Atjaunot uzticību konfliktu pilnajā pasaulē

Jaunajā dokumentā pāvests aicina arī necelt mūrus un mācīt dzīvot saskaņā. Katoliskās audzināšanas uzdevums ir uzticēšanās atjaunošana konfliktu un baiļu iezīmētajā pasaulē. Tai jāatgādina, ka mēs esam bērni, bet nevis bāreņi: no šīs apziņas izaug brālība.

Veidot saikni starp ticību, kultūru un dzīvi

Leons XIV liek uzsvaru uz cilvēkam pienākošos centrālo lomu izglītības darbā – kā to uzsvēra arī pāvests Francisks Pasaules jauniešu dienu laikā Lisabonā. Leons atsauc atmiņā savu misiju Čiklajo diecēzē Peru. Katoļu skola ir vide, kurā mijas ticība, kultūra un dzīve – viņš norāda. Pedagogu atbildība pārsniedz darba līgumā atrunātos pienākumus: viņu liecība ir tikpat svarīga kā viņu lekcija. Tāpēc skolotāju zinātniskā, pedagoģiskā, kultūras un garīgā formācija ir izšķiroša.

Veidot tīklu, ģimene – pirmā izglītības vieta

Izteiciens “izglītības alianse”, kas atkārtojas vēstules tekstā, simboliski norāda, ka nekādas citas pedagoģiskās institūcijas nevar aizstāt ģimeni: ir jāsadarbojas un jāapzinās, ka izglītības prioritāte attiecas uz šo kodolu. Nepieciešama klausīšanās, apzināta rīcība, kopīga atbildība: “Tas ir grūts darbs un svētība: ja tas iet uz priekšu, rada uzticību; ja tā trūkst, viss kļūst trauslāks”.

Turklāt pats koncils šo vecāku atbildību izvirza par veselīgas izglītības pamatu. Ja pasaule ir savstarpēji saistīta, arī izglītībai jābūt savstarpēji saistītai, veicinot visos līmeņos līdzdalību, atsakoties no rīvēšanās, kas pārmantota no pagātnes, un apvienojot visus centienus, lai panāktu veselīgu un auglīgu konverģenci starp draudzes skolām un koledžām, universitātēm un augstākajiem institūtiem, profesionālās izglītības centriem, kustībām, digitālajām platformām utt.. “Nākotne liek mums mācīties vairāk sadarboties, augt kopā,” uzsver Leons XIV.

Katoliskajai izglītībai jāapvieno sociālā un vides taisnīguma principi

Mērķis, no kura nedrīkst novirzīties, ir cilvēka integrālā audzināšana, kurā ticībai pienākas primāra vieta. To jāuzskata nevis par “papildu vielu”, bet par “elpu, kas piepilda ar skābekli visas pārējās disciplīnas”. Tikai tādā veidā, kā norādīts vēstulē, katoliskā audzināšana kļūs par ieraugu integrālam humānismam. Mūsu laikmetā, kurā, diemžēl, daudzviet notiek kari, ir vajadzīga miera ieaudzināšana, kas, kā tiek vēlreiz precizēts, nav konflikta neesamība, bet “maigais spēks, kas noraida vardarbību”. Šāda audzināšana māca nolikt agresīvo vārdu un nosodošo skatienu ieročus, lai iemācītos žēlsirdības un izlīguma valodu.

Pārņemot pāvesta Franciska pravietisko mantojumu, pāvests Leons XIV savā vēstulē “Iezīmēt jaunus cerības maršrutus” pievieno sekojošās trīs prioritātes: iekšējā dzīve, apmācība digitālo tehnoloģiju lietošanā un miera ieaudzināšana.

Tehnoloģijām jākalpo cilvēkam, nevis viņu jāaizstāj

Iedvesmojoties no Vatikāna II koncila mācības, Leons XIV brīdina par risku, ka izglītība var tikt pakļauta darba tirgum un bieži vien nežēlīgajai un necilvēcīgajai finanšu loģikai. Vēstulē viņš pauž skaidru nostāju attiecībā uz tehnoloģijām:

“Tām ir jābagātina mācību process, nevis jāpadara trūcīgākas attiecības un kopiena.”

Pāvests īpaši uzsver, ka “nekāds algoritms nevar aizstāt to, kas izglītību padara cilvēcīgu: dzeju, ironiju, mīlestību, mākslu, iztēli, prieku par atklājumiem un pat mācīšanos no kļūdām kā izaugsmes iespēju”. Un, iesaistoties mūsdienu sabiedriskajās debatēs, viņš piebilst, ka mākslīgais intelekts un digitālie instrumenti ir jāorientē uz personas cieņas, taisnīguma un darba aizsardzību; tie ir jāpārvalda, ievērojot ētikas kritērijus; no šīs jomas nevar izslēgt arī atbilstošas teoloģiskās un filozofiskās pārdomas.

Mazāk bezjēdzīgu kontrpozīciju, vairāk Gara simfonijas

Vēstules noslēgumā tiek izteikts aicinājums atbruņot vārdus, pacelt skatienu, sargāt sirdi. Pāvests brīdina, ka pārmērīga digitalizācija var sadrumstalot uzmanību, attiecību krīze var ievainot psihi, sociālā nedrošība un nevienlīdzība var apslāpēt vēlmi. Tieši šajā situācijā ir vajadzīgs kvalitatīvi un drosmīgi panākt arvien lielāku iekļaušanu, kas nebūtu vienaldzīga pret nabadzību un neaizsargātību, jo, kā uzsver Leons XIV, “evaņģēliskā bezatlīdzība nav retorika: tas ir attiecību veids, metode un mērķis”.

“Kalpojiet izglītībai, esiet cerības horeogrāfi, nenogurstoši gudrības meklētāji, ticami skaistuma paudēji”, aicina pāvests skolotājus un skolēnus, docētājus un studentus, garīgos ganus, konsekrētos ļaudis un lajus, kuri ieņem atbildīgus amatus izglītības iestādēs. “Mazāk etiķešu, vairāk stāstu; mazāk neauglīgu kontrpozīciju, vairāk Gara simfonijas.” Tad mēs tiksim virzīti “uz patiesību, kas dara brīvu, uz brālību, kas stiprina taisnīgumu, uz cerību, kas nepieviļ”.