Pāvests ukraiņiem: ticēt nenozīmē zināt visas atbildes, bet būt drošiem par Dieva klātbūtni
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Dažas minūtes pirms svinēt ukraiņu bizantiešu rita liturģiju Svētā Pētera bazilikā, gandrīz 4000 ukraiņu grieķu katoļticīgo svētceļnieku tikās ar pāvestu. Bernīni veidotā galvenā altāra vītņotajās kolonnās Romas bīskaps kopā ar Kijivas-Haličes arhibīskapu Svjatoslavu Ševčuku pateicās klātesošajiem bīskapiem, priesteriem, konsekrētajām personām un lajiem, kas Jubilejas gadā ieradās pie apustuļa Pētera kapa. “Jūsu svētceļojums”, teica Svētais Tēvs, “ir zīme, kas liecina par vēlmi atjaunot ticību, stiprināt saikni un vienotību ar Romas bīskapu un liecināt par cerību, kas nepieviļ, jo tā nāk no Kristus mīlestības, kas izlieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu (sal. Rom 5, 5)”.
„Neskatoties uz šī laika grūtībām, Jubileja mums ir aicinājums kļūt par šīs cerības svētceļniekiem visā savā dzīvē”, turpināja pāvests. „Ceļojums uz Romu, ietverot iziešanu pa Svētajām durvīm un apstāšanos pie apustuļu un mocekļu kapiem, simbolizē šo ikdienas ceļu, kas ved uz mūžību, kur Kungs noslaucīs ikvienu asaru un vairs nebūs ne nāves, ne bēdu, ne raudu, ne sāpju (sal. Atkl 21, 4)”.
Mocekļu asinīm slacītā zeme
Vēršoties pie ukraiņu svētceļniekiem, daži no kuriem bija ar zilas un dzeltenas krāsas karogiem, pāvests uz brīdi pievērsām ceļam, kas viņus atveda uz Romu: “Daudzi no jums, lai nokļūtu šeit, pametāt savu skaisto zemi, kas ir bagāta ar kristīgo ticību, ko padarīja auglīgu daudzi svētie un svētās ar Evaņģēlija liecību, un kas ir slacīta ar daudzu mocekļu asinīm, kuri gadsimtu gaitā ar savu dzīvību apliecināja uzticību apustulim Pēterim un viņa pēctečiem”.
Pēc trīs gadus ilgā kara ukraiņu tautas ticība ir vairāk nekā jebkad agrāk pakļauta pārbaudījumam. “Daudzi no jums kopš kara sākuma noteikti ir jautājuši: Kungs, kāpēc tas viss? Kur Tu esi? Ko mums darīt, lai glābtu savas ģimenes, mājas un dzimteni?” Saistībā ar visiem šiem jautājumiem, pāvests Leons XIV aicināja ukraiņus vēl vairāk uzticēties un paļauties uz Dievu, jo, kā viņš paskaidroja, “ticēt nenozīmē jau zināt visas atbildes, bet tas nozīmē būt drošiem, ka Dievs ir ar mums un dod mums savu žēlastību, ka Viņam piederēs pēdējais vārds un ka dzīvība uzvarēs nāvi.”
Teikt “jā”, lai atvērtu jaunas ticības perspektīvas
Uzrunas turpinājumā pāvests pievērsās Jaunavai Marijai, ko ukraiņu tauta ļoti godina jau kopš tās kristības 988. gadā. Ar savu pazemīgo un drosmīgo “jā” Jaunava Marija pavēra durvis pasaules atpestīšanai – uzsvēra Svētais tēvs, apliecinot, ka arī ticīgo “jā” var kļūt “par instrumentu Dieva rokās, lai paveiktu kaut ko lielu”. Tādējādi Leon XIV aicināja ikvienu dalīties savā ticībā ar visiem, ar kuriem Kungs saved kopā, jo “ticība ir dārgums, kurā jādalās”.
Kārtējais aicinājums izmocītās Ukrainas labā
Atkārtojot pēdējo nedēļu vispārējo audienču un Angelus lūgšanu laikā izteiktos aicinājumus, pāvests apliecināja savu tuvumu izmocītajai Ukrainai ar tās bērniem, jauniešiem, veciem ļaudīm un jo īpaši ģimenēm, kas sēro par saviem tuviniekiem. “Es dalos jūsu sāpēs par šī bezjēdzīgā kara gūstekņiem un upuriem”, uzsvēra Leons XIV, kuram 15. maijā Kijivas arhibīskaps nodeva sarakstu ar atlikušajiem kara gūstekņiem. “Es uzticu Kungam jūsu nodomus, jūsu pūliņus un jūsu ikdienas traģēdijas un, jo īpaši, jūsu ilgas pēc miera”.
Svētā Tēva vārdi tika uzņemti ar sirsnīgiem aplausiem, kas atskanēja Vatikāna bazilikā, kā arī ar arhibīskapa Svjatoslava Ševčuka spontāno saucienu “Viva il Papa!” (Lai dzīvo pāvests!). Pēc tam Leons XIV personīgi sveica metropolītus un dažus bīskapus, kuri tuvākajās dienās pulcēsies Pontifikālajā grieķu koledžā, Romā, lai piedalītos ikgadējā sinodē. Noslēgumā pāvests svētīja arī dažas kritušo karavīru mātes.
