Bērni no Betlēmes apmeklē Poliju

Priesteris Lukašs Bankovskis

“Skaistākais brīdis? Domāju, ka tas bija tad, kad bijām iekāpuši autobusā Ammanā. Bērni sāka smaidīt. Viņi zināja, ka grūtākais mūsu ceļojuma posms ir aiz muguras,” stāsta Betlēmes “Miera mājas” direktore, māsa Stepana Hrehoroviča (Szsczepana Hrehorowitch). Viņa atceras Palestīnas-Izraēlas robežas šķērsošanu kopā ar citām māsām un ap 30 bērnu no šīs mājas. Apmeklēt Poliju viņus uzaicināja Vitošovas Dolni (Witoszów Dolny) Vissvētākās Jaunavas Marijas Apmeklēšanas draudze Švidnicas diecēzē.

Noguruši, pakļauti atkārtotām kontrolēm un baidoties nepaspēt uz lidmašīnu, Betlēmes bērni ieradās Polijā, kur jau kādu dienu vēlāk priecīgi skrēja pa Baltijas jūras pludmali, kāpa pa Tatru kalnu taciņām un smējās it kā karu savā dzīvē nebūtu pieredzējuši.

“Šiem bērniem ir nepieciešams atpūtas brīdis. Viņiem ir nepieciešams prieks, drošības sajūta un tikšanās ar cilvēkiem, kuri tiem rāda, ka pasaule nebeidzas ar karu,” Vatikāna medijiem apgalvo prāvests, priesteris Jaroslavs Lipniaks.

Vispirms jau ceļojums

Lielākajai bērnu daļai tas bija pirmais ceļojums ārpus Palestīnas. Sasniegt Poliju bija vesels piedzīvojums. Kara dēļ nebija iespējams izlidot no Telavivas. Vienīgā iespēja bija šķērsot tiltu ar Jordāniju. Ceļš sākās vēl pirms ausmas, bija jāizstāv garas rindas, nemitīgi jāmaina autobuss, jāiziet kontroles, stundām ilgi jāgaida un nemitīgi jāraizējas, lai netiktu slēgta pāreja. “Mēs nevarējām iedomāties, ka satiksim tik daudz cilvēku. Ja tilts būtu slēgts, tad mēs būtu pazaudējuši lidmašīnas biļetes. Tāpēc vienmēr dodamies ceļā daudzas stundas iepriekš un gaidām”, stāsta māsa Stepana. Tikai ieradušies Ammanā, ceļotāji varēja mierīgi uzelpot. No turienes bērni izlidoja uz Berlīni, kur viņus gaidīja priesteris Jaroslavs Lipniaks.

Normālas dzīves garša

Uzturēšanās programma Polijā ļoti bagātīga. Tika apmeklētas Kolobžega, Gdaņska, Varšava, Jasna Goras svētnīca, Podhale, Krakova, Breslava, Valbžiča un Klodzko ieleja. Jautājot pavadītājiem par to, kas bērnus uzrunājis visvairāk, atbilde pārsteidz: tie nebija nedz pieminekļi, nedz ainavas, nedz restorāni. Vislielāko prieku radījis tas, kas poļu bērniem ir pats par sevi saprotams, proti, pastaigāšanās bez bailēm, braukšana ar velosipēdu, saldējuma baudīšana, brauciens ar kuģīti, vai iekāpšana Baltijas jūras vēsajos ūdeņos.

 “Palestīnā ūdens ir ļoti dārgs prieks. Bērni nespēja noticēt, redzot jūras plašumus. Viņi varēja spēlēties pludmales smiltīs, smieties un gluži vienkārši, izbaudīt šos brīžus,” atceras māsa Stepana. Taču, vēl lielāks atklājums bijusi brīvība. Mierīgi iet pa ceļu, doties mežā, kāpt kalnā, nedomājot, ka ceļā būs blokādes posteņi, vai atskanēs sirēnu skaņas.

Mieru ceļ kopā

16 dienu ilgā ceļojuma noorganizēšana ir prasīju daudzu cilvēku ieguldījumu. Priesteris Lipniaks uzsver, ka tas nebūtu iespējams bez Jeruzalemes Svētā Kapa Bruņinieku ordeņa Breslavas provinces atbalsta. Svētā Kapa bruņinieki finansēja 10 bērnu ceļojumu un palīdzēja segt izdevumus, kas palielinājās sakarā ar sākotnēji plānoto lidojumu atcelšanu.

Vēl viena nozīmīga liecība nāca no Švidnicas evaņģēliski luteriskās draudzes, kas finansēja viena bērna uzturēšanos Polijā. “Tas ir brīnišķīgs ekumeniskās sadarbības piemērs,” apgalvo priesteris. “Bērnu ciešanu priekšā mēs neprasām, kas ir katolis, kas luterānis. Vēlamies vienkārši palīdzēt,” viņš piebilst. Organizatoriskajos darbos piedalījās daudzi ticīgie no Silēzijas, labdari, reliģiskās kopienas, ģimenes un daudzi cilvēki, kas atvēra savu māju durvis dažādos ceļojuma posmos.

Māja, kas atgriež cerību

Runājot par šo pieredzi, māsa Stepana domās vienmēr atgriežas Betlēmē. Tur viņu gaida bērni, kuriem ikdienas dzīvi turpina iezīmēt bailes un neskaidrība. “Miera māja”, kas ir uzticēta Svētās Elizabetes kongregācijas māsām, nav tikai vienkārša bērnu uzņemšanas vieta. Tā ir telpa, kur vismazākie mācās no jauna uzticēties, smaidīt un ticēt, ka nākotne būs labāka. Priesterim Jaroslavam Lipniakam nav šaubu – bez māsas Stepanas un citām viņas kongregācijas māsām neviens no četriem ceļojumiem uz Poliju nebūtu iespējams. “Viņu ikdienas kalpojums rāda, ka mīlestība ir stiprāka par karu un jebkuru škelšanos,” ir pārliecināts priesteris. “Mēs šajās 16 dienās varējām kļūt tikai par nelielu šīs misijas daļiņu,” viņš piebilst.

Savā būtībā šī ceļojuma dziļākā jēga bija nevis apmeklēt Poliju, vai pavadīt brīvdienas, bet gan ļaut 30 Betlēmes bērniem vismaz un pāris nedēļām atcerēties, ko nozīmē būt bērnam.

Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte