Mūžībā aizgājis ievērojamais filozofs, sociālais teorētiķis Jirgens Hābermāss

Fabio Kolagrande - Vatikāns

Laikmetā, ko iezīmējuši konflikti, šķelšanās un demokrātijas krīze, Jirgens Hābermāss visu savu mūža devumu veltīja, lai aizstāvētu vienkāršu un radikālu pārliecību, ka sadzīve starp cilvēkiem var balstīties tikai uz dialogu. Viņš ir dzimis 1929. gadā Diseldorfā, bija Adorno un Horkheimera skolnieks, “Frankfurtes skolas” pārstāvis. Jau kopš jaunības dienām interesējās par valodu, pie tam, ne tikai intelektuāla paaicinājuma dēļ. Palatoskīze, jeb aukslēju šķeltne, no kuras cieta jau bērnībā, apgrūtināja viņa runas spēju. Tādējādi, valodas pētījumi kļuva par sava veida personīgās "atriebības" instrumentu un par cieņas apliecinājumu saziņai starp cilvēkiem.

Pēc studijām Bonnā, Getingenē un Cīrihē, Jirgens Hābermāss 1954. gadā ieguva diplomu, aizstāvot tēzi par Šelingu, un sāka sadarboties ar “Frankfurtes skolu”, kļūstot par Adorno asistentu. Viņš bija profesors Heidelbergā, Frankfurtē un Maksa Planka institūtā Starnbergā. Hābermāss bija arī viena no centrālajām personām pagājušā gadsimta otrās puses vācu filosofijā. Būdams “Frankfurtes skolas” otrās paaudzes pārstāvis, viņš atjaunoja marksisma pieeju, pārveidojot to par racionalitātes un komunikācijas teoriju, kas ir orientēta uz deliberatīvu demokrātiju.

Viņa pazīstamākajā darbā “Komunikatīvās rīcības teorija” izvirzīta ideja par to, ka racionalitāte nerodas no uzspiešanas, vai varas, bet gan no dialoga starp brīviem un vienlīdzīgiem sarunu dalībniekiem. No šejienes izriet “diskursa ētika”, kur norma ir taisnīga, ja to var pieņemt visi sarunā iesaistītie caur brīvu un nepiespiestu konfrontāciju. Civilās sadzīves pamats, tātad, nebūtu tradīcija, vai atklāsme, bet racionāli argumentēts konsenss.

Šis projekts ir viens no mūsdienu filosofijas ambiciozākajiem centieniem piešķirt modernitātei normatīvu pamatu pēc tradicionālo metafiziku krīzes. Tomēr, tieši šeit parādās daži Hābermāsa domas limiti. Uzticība dialoga racionālajai procedūrai iegūst trauslāku nokrāsu XXI gadsimta spriedzes apstākļos, kur vērojami kari, atgriešanās pie nacionālismiem, plaisas kultūrā un reliģijā, kā arī izaicinājumi, ko uzliek biotehnoloģijas un mākslīgais intelekts. Komunikatīvā racionalitāte, šķiet, ir spējīga regulēt konfliktus, taču ne vienmēr tā viena pati spēj radīt dziļas morālās motivācijas, kuras ir nepieciešamas sabiedrībai.

Bez pretrunām nav bijis arī Hābermāsa publiskais tēls. Dažos gadījumos viņš atbalstīja Rietumu militāro intervenci cilvēktiesību vārdā. Tostarp ir 1999. gada NATO veiktie bombardējumi Serbijā un dažas Rietumvalstu militārās operācijas, kas sekoja pēc 11. septembra notikumiem, izraisot kritiku tajos, kuri šajā nostājā saskatīja neatbilstību viņa aizstāvētajam racionālā dialoga ideālam.  

 Lai arī Hābermāss ir nācis no laicīgas un neticīgas vides, pēdējos gadu desmitos viņš lielu uzmanību veltīja attiecībām starp ticību un prātu. Emblemātisks ir viņa dialogs ar Jozefu Ratcingeru. 2004. gada 19. janvārī kardināls, toreizējais Ticības mācības kongregācijas prefekts un nākamais pāvests Benedikts XVI tikās ar viņu Bavārijas Katoļu akadēmijā, lai piedalītos publiskās debatēs, kas vēlāk tika publicētas grāmatā “Sekularizācijas dialektika. Par prātu un ticību”. 

Konfrontācijas centrā bija izšķirošs jautājums – vai mūsdienu demokrātija var pilnībā abstrahēties no reliģijas, vai arī tai ir nepieciešami tās morālie resursi? Hābermāsa un Ratcingera domas saskanēja vienā punktā, proti: ticība nav tikai privātās dzīves palieka, bet tā var raisīt ētiskas motivācijas un radīt cilvēkā apziņu par robežām. Savukārt, abi atšķīrās savos sākotnējos pieņēmumos. Filozofs vadījās pēc konstitucionāli demokrātiskas valsts un principa, ka normas jāattaisno racionāli. Teologs, turpretim, no kristīgās atklāsmes, kurā prāts tiek uzlūkots kā dievišķā gaisma un ticība kā tās vadītāja.

No dialoga izrietēja daži kopīgi punkti. Abi dalībnieki atgrūda absolūto morālo relatīvismu, tāpat arī reliģisko fundamentālismu. Bez tam, viņi izcēla “savstarpējas attīrīšanās” nepieciešamību, apgalvojot, ka ticībai ir jāpieņem racionāla kritika, lai izvairītos no ideoloģiskām novirzēm, bet prātam tajā pašā laikā ir jāatzīst, ka ne viss ir reducējams uz tehniku, vai instrumentālu loģiku. Tātad, ticībai var būt publiska loma, ja vien tā savu saturu prot izskaidrot visiem pilsoņiem saprotamā valodā. No šīs perspektīvas rodas ideja par “postsekulāru” sabiedrību – realitāti, kas neatgriežas pie konfesionālas Eiropas, bet atzīst, ka reliģija joprojām piedāvā simbolus, naratīvus un morālās motivācijas, kuras vienīgi sekulārai racionalitātei ir grūti radīt.

Abu izcilo domātāju pārdomas visvairāk attiecās uz Eiropas nākotni. Hābermāss un Ratcingers bija vienisprātis, ka ir jāaizstāv  liberālā demokrātija, bet kritizēja tās iespējamo tehnokrātisko novirzi un sabiedrības reducēšanu uz interešu tirgu. Šajā ziņā ticība, nepretendējot uz politiskām privilēģijām, var dot ieguldījumu ētiskā svara atgriešanai sabiedrības dzīvē, atgādinot par cilvēka personas vērtību, pamattiesībām un sociālo taisnību.

Pašreizējās demokrātiju krīzes, populisma un kultūras spriedzes gaismā Hābermāsa un Ratcingera dialogam joprojām ir pārsteidzoša aktualitāte. “Postsekulārisms”, par kuru tika runāts, aicina uz nobriedušāku politisko kultūru, kas spēj atšķirt starp laicismu un nihilismu, starp atvērtu identitāti un ideoloģisku aizvērtību, starp ticību, kas veic dialogu un reliģiju, kas pretendē uz varu. Jirgena Hābermāsa aiziešana mūžībā tādējādi iezīmē izcila eiropeiskās domas laikmeta beigas. Savukārt, konfrontācija, kuru viņš uzsāka ar Jozefu Ratcingeru, paliek par atbalsta punktu tiem, kuri turpina domāt par  Eiropu ne tikai kā par tirgu, vai administratīvu institūciju, bet kā par kultūras un morālo projektu, kas ir balstīts uz dialogu starp prātu, plurālismu un vēsturisko atbildību.

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte