Kad kara troksnis noslāpē miera skaņu
Ibrahims Faltas
“Kopā ar skolotājiem un pārējo skolas personālu mums knapi izdevās saglabāt vajadzīgo mieru, lai nomierinātu bērnus, kurus vecāki pirms brīža bija atveduši uz skolu, no tiem atvadījušies un aizgājuši savās dienas gaitās,” stāsta ēģiptiešu izcelsmes fanciskānis. “Skolotājiem nebija viegli valdīt asaras, kamēr tie iedrošināja bērnus. Pirms ienākt klasē, viņi tikko bija kopā noskaitījuši vienkāršu svētā Franciska lūgšanu. Es skatījos uz bērniem un viņu bēdīgajās acīs redzēju apslēptu traumu.”
“Svētvietu tuvumā dzīvojam šķietami normāli, jo ticam, lūdzamies un ceram, taču apdullinošais kara troksnis mūs vienmēr atgriež sāpīgajā realitātē,” liecina tēvs Faltas. “Bērni nepazīst vardarbību, nepazīst vardarbības necilvēcīgos iemeslus un turpina būt ļaunuma izraisītā absurda nevainīgie upuri. Bērni pazīst un atzīst vienīgi labo. Šādos brīžos viņi trīc un trīcēt tiem liek ļaunums. Tās ir bailes no kaut kā, ko viņi nepazīst, kas apdzēš viņu smaidus, visu bērnu smaidus, kuri cieš un mirst kara pārņemtajās zemēs. Viņi cieš un mirst Gazā, Teherānā, Kijivā, Telavivā. Bērni ir nobijušies, viņus māc skumjas, tie cieš no bada un aukstuma, sēžot samirkušās teltīs, būdami izolēti patversmēs un bunkuros, vai vēl ļaunāk, aprakti zem skolu un māju drupām. Tie nevar spēlēties, izmantot pildspalvas un krāsainus zīmuļus. Un tas viss ir necilvēcīgais karu rezultāts.”
Pēc 2023. gada 7. oktobra ir izskanējušas daudzas starptautiskās kopienas apelācijas atgriezties pie cilvēcības. Ar īpašu intensitāti tās ir izteikuši divi pāvesti, civilās un reliģiskās autoritātes, vienkāršie vīrieši un sievietes, kā arī sabiedrībā pazīstamas personas. Atbildes ir izpalikušas un ja arī ir bijušas, līdz šim nav devušas rezultātus un risinājumus Gazā, Svētajā Zemē un citās vietās, kuras gadiem ilgi plosa kari un vardarbība.
“Kam būtu jāatbild uz miera prasībām? Kura cilvēce atbild ievainotajai cilvēcei,” jautā franciskānis, kurš daudzus gadus dzīvo un strādā Svētajā Zemē. Viņš apgalvo, ka tie ir jautājumi, uz kuriem nav iespējams saņemt atbildes, ja gadiem ilgi tiek bradātas nevainīgo ļaužu pamattiesības un ja starptautiskās kopienas pienākumi ir pakļauti kara ekonomikas interesēm, kā arī intereses trūkumam par tiem, kuri cieš.
Gazā bērniem ir atņemtas tiesības uz mierīgu attīstību. Tā vietā, lai saņemtu medicīnisko aprūpi un izglītību, viņi starp drupām ir spiesti meklēt priekšmetus, kurus pārdot pret ēdienu un segām. Kura cilvēce viņus atbalsta un tiem palīdz, kamēr viņi rakņājas putekļos un gādā par citiem nevainīgajiem? Kas viņus vēl atceras? Kura cilvēce neļāva steigties palīgā tiem, kuri meklēja glābiņu, bet pazaudēja dzīvību jūrā, kas krastā tagad izskalo viņu ķermeņus, sapņus un cerības? Kura cilvēce nerespektē vienošanos laikus un veidus, kas varētu pārtraukt karadarbību un ļautu uzelpot tiem, kuri gaida vardarbības un neiedomājamu ciešanu beigas?
Tie ir jautājumi, uz kuriem mums nav atbilžu, jautājumi, uz kuriem neatbild tie cilvēki, uz kuriem gulstas morālā atbildība, lai neļautu ļaunumam būt par absolūto noteicēju šajos mūsu laikos. “Mana dzīves pieredze Svētajā Zemē,” raksta tēvs Ibrahims Faltas, “liek vēl ticēt un cerēt, ka ir cilvēciskas būtnes, kuru sirdī mājo mīlestība pret tuvāko bez aizturēm un robežām, kuras spēj pasniegt draudzīgu roku, uzmanīgi uzklausīt, dāvāt apskāvienu, kas sasilda dvēseli. Tā ir cilvēce, kurā sevi būtu jāatpazīst katrai cilvēciskai būtnei, un tā ir cilvēce, kura būtu jāpārstāv starptautiskajai kopienai. Tiesības un pienākumi, atbildība un cieņa ir būtiski elementi, lai paliktu cilvēcīgi, lai ticētu, uzticētos un cerētu uz cilvēcību, lai izbeigtu kara troksni un ļautu skanēt miera skaņai.”
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
